Vajadzētu it kā klusēt. Mēģinu. Zobus sakodis, pirkstus krustā turot, lai tikai kāds vārds nepaspruktu. Klusēju, kā māku, kā varu. Neizdodas. Laikam pārāk ir nomocījusi šī tēma, laikam pārāk netaisnīgi izskatās šī situācija manās acīs. It kā nieks, tomēr laikam jau nē.
Tāds nieks – skapja pārvešana. It kā – kas tur tāds nozīmīgs? Nekas. Sadzīves sīkums, ja tā skatās. Bet ja nu paskatās no otras puses? Valsts amatpersonas attieksme pret likumu, kas aizliedz dienesta transporta līdzekli izmantot privātajām vajadzībām. Ārkārtas gadījums. Pusdienas laiks. Ar baltiem diegiem šūts arguments. Tātad katram Latvijas valsts iedzīvotājam ārkārtas gadījums ir pusdienas laiks. Jā, daudziem, kam jādomā, kā savilkt galus, kā pabarot ģimeni, samaksāt maksājumus, izskolot bērnus! Šādu mājsaimniecību skaits pieaug.
Jā, tas jau ir ārkārtas gadījums. Bet te skapis. Nav gan zināms tā stāvoklis un derīguma termiņš. Iespējams, skapis transportējamā stāvoklī zaudē savu derīguma termiņu, tādēļ jāizsludina ārkārtas situācijas. Nabaga galdnieki, mēbeļu transportētāji un uzstādītāji! Tāds slogs, tāda atbildība – skapjiem ir ierobežots derīguma termiņš, ja tie atrodas transportējamā stāvoklī, iepakoti, papīros un plastikas plēvēs ietīti. Skaidām klāti. Tāda agresīva vide.
Rodas priekšlikums – visiem mēbeļu galdniekiem, mēbeļu transportētājiem un mēbeļu uzstādītājiem jāpiešķir Trīszvaigžņu ordeņi, Lāčplēša kara ordeņi un ne tikai. Par skapju labturības gādāšanu, par skapju derīguma termiņa pagarināšanu. Šajā brīdī jūtu, kā lasītājs saspringst un nodomā – šo rindu rakstītājam bēniņos kāds vēdlodziņš palicis vaļā un viss intelekts ar caurvēju izpūsts pasaulē plašajā. Varbūt. Bet varbūt tomēr nē.
Pierādījums no pretējā. Pierādījums no absurda pozīcijām. Credo quia absurdum! Jā, pusdienas laiks ir ārkārtas situācija. Jā, skapja pārvešana ir ārkārtas situācija. Jā, skapja pārvešana pusdienas laikā jau izskatās pēc ārkārtas situācijas kvadrātā, kubā un vēl ntajā pakāpē. Nu kā lai šādā situācijā neizmanto dienesta transporta līdzekli? Likums taču pieļauj šādu situāciju. Pārfrāzējot kādu teicienu “būtu tik cilvēks, pantu atradīsim” par “būtu tik pamatojums, iespēju atradīsim” gan tieslietu ministrs, gan tieslietu ministrijas preses sekretārs skapja pārvešanas operāciju nodēvēja par ārkārtas situāciju, tikai piemirsa precizēt kādā mērogā. Indivīdu? Mazo grupu? Lielo grupu? Līgavaiņu? Līgavu? Kvartāla iedzīvotāju? Rīgas? Latvijas? Vai nu jau arī visas zemeslodes mērogā? Saprotu, ka skapja īpašnieks ir darījis visu, lai ievērotu skapja labturības noteikumus, kas definēti Ģintermuižas izdotajā un līdz šim nepublicētajā regulā DzR2016/01STLN.
Šeit varētu beigt ticēt absurdam un pasmaidīt. Tikai smaidīt negribas. Vismaz man. Mazliet abstrahējoties, var salīdzināt likumu ar zirnekļa tīklu, kurā sapinas visādu kalibru mušiņas un mušas (vienkāršais Latvijas iedzīvotājs), bet lapsenes un irši (valdošās koalīcijas ministri un deputāti) izlido cauri, zirnekļa tīklu īpaši nepamanot un sapluinot. Latvijas paradokss – āzis par dārznieku (tautas gara mantas), aptieku tīkla īpašnieks par veselības ministru un likumu pārkāpjošs tieslietu ministrs gādā par tiesiskumu. Absurdi un nožēlojami.
P.S. Sakritības ar reālām personām, fiziskām personām un privātpersonām ir nejaušas. Ar publisku personu varētu padiskutēt, bet publiskā persona nobijās no jautājumiem, klusēja un metās bēgt.