Lai arī kā negribētos pievērstos šim politiskajam spēkam, tomēr jāatzīst, ka tas jau ir iegājis vēsturē. Pareizāk sakot, ne iegājis, bet iebraucis. Rupji. Varbūt arī patiesi.
Viss notiekošais ap kādu jaunievēlēto deputāti ir vērtējams dažādi. Vieni teiks – viss labi! Karā un mīlestībā viss atļauts. Citi teiks – nu kas tur liels, mazliet sevi piepušķoja. Trešie noraks bez lāpstas un apbērēs bez mācītāja. Un tomēr.
Vismaz šīs vēlēšanas parādīja kādu vēl līdz šim nebijušu fenomenu. Meli. Meli par savu izglītību, meli par profesiju, darba vietu. Meli vēlētājiem, meli saviem saraksta biedriem. Par tiem pēdējiem – kas zina, vai viņi ir lietas kursā bijuši no pašiem sākumiem. Vismaz nekādas reakcijas no partijas līdera, ne no saraksta biedriem nav parādījušās publiski. Labi, lai paši tiek galā ar savas partijas iekšējo virtuvi.
Vairāk uztrauc pavisam kas cits. Ko darīja mūsu Centrālā vēlēšanu komisija, ko darīja mūsu valsts drošības dienesti? Centrālā vēlēšanu komisija formāli gan iesniegtos dokumentus pārbauda. Formāli. Vai ir norādīta izglītība, mācību iestāde, darba vieta, amats. Un viss. Bet vai šī informācija ir patiesa? Vai kandidāts ir norādījis patiesu informāciju? Kur ir problēma pārbaudīt iesniegtās ziņas? Problēmu teorētiski nav. Mūsu digitālajā laikmetā. Atver vienu datu bāzi, otru, trešo un viss ir skaidrs. Labi, ja Centrālās vēlēšanu komisijas pārstāvji nevēlas, nespēj, nav konfektenti, atvainojiet, kompetenti, tad ko viņi tur vispār dara?
Labi, tas nekas, ka Centrālajā vēlēšanu komisijā darbojas politisko partiju bīdīti, pārbaudīti kadri. Ka tikai savējie tiek cauri. Ka tikai savējie laicīgi saņem informāciju. Nu ir tur tādi ģeogrāfi, piemēram.
Tomēr vissmagākais, lielākais betona klucis ir tieši Valsts policijas, valsts drošības dienesta, Satversmes aizsardzības biroja, militārās izlūkošanas un visu citu specdienestu virzienā. Kanģdatka v ģeputati savā tuk tuk kanālā visu laiku mala prokrieviskus, arī proputiniskus saukļus, solovjovsimoņjanakiseļovpropagandas atgremojumus. Ar to tiešām nepietika izvērtēt šīs personas lojalitāti Latvijas Republikai, tās neatkarībai, teritoriālajai nedalāmībai, valsts valodas jautājumiem? Obligāti vajadzēja papīriņu, ko sauc par iesniegumu? Protams, tagad ir kriminālprocess, policija, izmeklētājs, prokurors, tiesnesis… Cik viss šis klaunādes pasākums paprasīs no budžeta līdzekļiem? Vai tā ir valsts varas, kārtībsargu nespēja? Lai nu paši tiek galā.
Tīri no socioloģiskā viedokļa ir labi izzīmējies viens fenomens, kas ir jāpiemin. Influenceru, jeb ietekmeļu fenomens. Drīzāk ietekmes meļu fenomens. Vēlme izskatīties labākiem, skaistākiem, gudrākiem, veiksmīgākiem, pamanāmākiem. Tas jau nekas, ka strādā par sētnieku. Var taču sevi nosaukt par satiksmes infrastruktūras apkalpošanas menedžeriem. Nekā personīga pret sētniekiem. Godājams, cienījams, bet nenovērtēts un bieži nepamanīts darbs.
Var jau samelot par izglītību, par darba vietu, bet šādi meli agri vai vēlu ir pārbaudāmi, it īpaši, ja informācija ir pieejama publiski. Tas neprasa daudz laika. It īpaši, ja dažos interesantos forumos parādās patiesā nodarbošanās, ko arī mediji paceļ gaismā.