Skatoties uz to, kas šobrīd notiek vienas ministrijas pakļautībā esošajās akciju sabiedrībās, rodas vēlme ne tikai nopūsties, bet arī rokās ņemt latviešu zemnieku iecienītās sūdu dakšas un doties izrevidēt to smalko rīgas kundziņu bodīti. Vienkārši. Jā, un tā rīga šoreiz ar mazo burtu. Šoreiz kā lamuvārds.
Tas, ko mēs redzam, lasām, dzirdam tēvē, reidio un ņjūspeiperos, ir tikai aisberga redzamā daļa. Piekritīsiet, ka tā nav simpātiska aina. Līdzekļi tiek vienkārši notrallināti. Komandējumi uz Šveici ntajos desmitos tūkstošu, valsts galvas lidojumi privātajos reisos miljonos. Tur viss ir rentabli. Pie viņu algām, pie tā, ka viņi, tie tur, augšā ir piezīdušies valsts pupam kā viendienas domātāji parazīti, tie tēriņi nav nekas liels. Nu tikai kaut kāda daļa no viņu algām.
Nerentablie esam mēs. Mēs, mazie cilvēki. Mēs, kam ir jāmaksā nodokļi, ir jāizdzīvo hiperinflācijas cenās, jājūk prātā par biržas elektrības cenām, rēķinot, kad tad varēs mazgāt veļu, kurā nakts stundā sildīt siltā ūdens boileri. Mēs vienkārši esam nerentabli. Valsts pārvaldes augšgala uzskatā.
Tā vien izskatās, ka mūsu uzdevums ir kā skudriņām sanest iztikšanas līdzekļus elitei, politiskajai, ierēdniecības un arī biznesa krējumam. Sanest tik ilgi, cik vien var, cik pietiek spēka, un pēc tam – nomirt no bada, bezspēka, neapgrūtinot valsts budžetu, ko valdošie uzskata par savu kabatu.
Ne mums vajag skolas, ne mums vajag sakarīgu satiksmi, ne mums, lauķiem, vajag braukt uz rīgu.
Lauķi taču nav pelnījuši ne teātrus, ne mākslas galerijas, ne arī ko citu no kultūras dzīves. rīgai jābūt pļavai, ar pilsētas infrastruktūru. Auto – rīgas ienaidnieks. Nebūs auto piesārņot rīgu, nebūs stāvēt stāvvietās, kuru maksa ir viena no dārgākajām eiropās, neņemot vērā mūsu iedzīvotāju pirkspējas indeksu, kas ir zem 70% no eiropas vidējā iedzīvotāja pirktspējas.
Mums pat zemniekus īsti nevajag. Nu ko tur streiko tie pelēkie zemes baroni, kas brauc ar pārsimtūkstošu vērtu traktoru? Viņi tak no bada nemirst. Tā ir pilsētnieku loģika, kam pārtika sākas ar Lidl, Rimi, Maxima. Sojas lates dzērēju loģika.
Mums nevajag skolas. Īpaši laukos. Slikta kvalitāte, nekonkurētspēja, dārgi izdevumi. Tie ir reformu atbalstītāju argumenti. Ja iepriekš nauda sekoja skolniekam, tad tagad nauda būs klasēm. Punkts. Būs klase ar normatīvi noteiktu skolnieku skaitu, būs nauda. Nebūs? Nu tad arī naudas nebūs. Mazo skolu aizstāvji ir izmantojuši pēdējo pieklājīgo līdzekli – vērsušies pie politiskās elites ar vienīgo lūgšanu redzēt viņus – dziedot himnu. Jā, dziedot to pēc savas izpratnes un prasmēm. Labi, neskan gludi kā tajā rīgas kundziņu pieņemšanā, bet skan no sirds.
Kurp mēs ejam, nerentablie?
Kāds zina atbildi uz šo jautājumu?