Pagājušās Eiropas parlamenta vēlēšanas, kas noslēdzās 2014. gada 24. maijā, bija interesantas. Vēlēšanās piedalījās ne vairāk un ne mazāk kā 30,03 procenti balsstiesīgo vēlētāju. paradoksāli maz. Pie vainas ir vai nu siltais laiks, vēlētāju neizpratne par vēlēšanu nozīmi, neatbilstošs politisko partiju programmatiskais piedāvājums.
Saturs
“Mazās partijas”
Analizējot vēlēšanu rezultātus, ntajos masu medijos parādījās, turklāt ne pirmo reizi vien, jēdziens “mazās partijas”, “sīkpartijas” un tā tālāk, kas neizpelnās masu mediju uzmanību. Šādu jēdzienu varētu lietot privāto mediju žurnālisti, kur raidlaiks, papīra loksne ir bizness, un ziņu nogādāšana līdz klausītājam, lasītājam vai skatītājam ir bizness – reklāmas auditorijas gādāšana reklāmdevējiem. Tomēr ir jāatzīst, ka arī Latvijas sabiedriskie mediji, kuru uzdevums pēc noklusējuma ir atspoguļot pēc iespējas plašākas sabiedriskās norises, informēt pēc iespējas plašāku sabiedrības daļu arī par politiskajām norisēm un politiskajām partijām, kas startē vēlēšanās, izvēlas būt par tā sauktajiem cenzoriem. Ja kāda politiskā partija priekšvēlēšanu socioloģiskajā aptaujā nesasniedz 5% uzmanību, tad Latvijas sabiedriskie mediji pat nepievērš uzmanību konkrētam politiskajam spēkam, nejautā politiskā spēka pārstāvju viedokli, neizlasa šādu politisko spēku sūtīto preses relīžu informāciju. Līdz ar to šādi politiskie spēki automātiski nokļūst tādā kā informācijas izolētībā. Sabiedrība pat netiek informēta par tā sauktajām “mazajām partijām” un to piedāvājumu.
Mediju pārstāvju, teiksim tā “vīzdegunīgā”, nostāja, ka mazās partijas nespēj piedāvāt kvalitatīvu programmu, ir tikai tāda atrunāšanās, jo nekur nav teikts, ka nezināma politiskā partija nevar piedāvāt kvalitatīvus un pārdomātus pasākumus sabiedrības interešu aizstāvībai un dzīves apstākļu uzlabošanai. Vienkārši ir pamanāms, ka mediju pārstāvjiem pat neinteresē piegādāt pēc iespējas plašāku informāciju Latvijas vēlētājiem par programmātisko un ideoloģisko piedāvājumu.
Teorētiskais brīnums
Tagad pievērsim acis un iedomāsimies vienu brīnumu. Jā, tieši brīnumu. N-tās Saeimas vēlēšanās 5% barjeru pārvarējusi partija X, kuras pārstāvjus Latvijas masu mediju darbinieki nebija, nespēja vai negribēja ieraudzīt, pievērst tiem uzmanību. Notiek pirmā Saeimas plenārsēde, tiek apstiprināti deputātu mandāti, nodots deputātu zvērests, televīzijas kameras, foto reportieri, žurnālisti visu fiksē. Un vienā brīdī partijas X pārstāvji vienoti palūdz žurnālistus nepublicēt viņu foto, vai video, kur redzami viņi. Uz žurnālistu jautājumu, kādēļ tāds lūgums, atbilde netiek sniegta. Partijas X pārstāvji vienkārši ignorē žurnālistus. Tiek veidota valdības koalīcija, un atkal partijas X pārstāvji nesniedz nekādus komentārus, neatbild uz jautājumiem, uz žurnālistu zvaniem neatbild, un ja žurnālistiem izdodas sazvanīt deputātus viņu kabinetos, un pat priekšā stādīties, tad klausulē atskan pī-pī-pī. Ir pienākusi tā diena, kad tiek veidota valdība un valdības sastāvā ir vairāki ministri no partijas X saraksta, apņēmušies īstenot partijas programmu, ko saviem vēlētājiem solījuši. Atkal žurnālisti vēlas saņemt informāciju par paredzamajām reformām, īstenojamajiem pasākumiem, bet nekā. Klusums. Necaursitams klusums. Masu mediju darbinieku arguments, ka sabiedrībai ir jāzina, jāsaprot, jābūt informētai par gaidāmajām lietām, nestrādā. Partijas X pārstāvji vienkārši klusē, un ar žurnālistiem nesazinās, nerunā un vienkārši ignorē.
Kādēļ gan runāt, ja jau ir izveidots un noslīpēts kāds sakaru kanāls, kurā politiķi ar saviem vēlētājiem sazinās tieši, bez žurnālistu starpniecības, politiskās angažētības un simpātijām? Kādēļ runāt, ja žurnālisti ir ignorējuši šo politisko spēku priekšvēlēšanu laikā?
Epiloga vietā
Šoreiz tikai viens jautājums. Vai žurnālistiem demokrātijas vārdā nav jāatspoguļo visu politisko spēku viedokļi priekšvēlēšanu laikā, ja jau politisko partiju likums atļauj konkrētam pilsoņu skaitam dibināt politisko partiju? Ar ko jaundibinātā Eināra partija ir labāk par kādu citu un nezināmu partiju, ja abas pēc vēlēšanu rezultātiem nekvalificējas 5% barjerai? Jautājums retorisks.