Pēc vakardienas (21.02.2014) Latvijas Universitātes 72. konferences “Sociāldemokrātijas ideju dinamika Latvijā” ir radušās pārdomas. Varbūt subjektīvas, varbūt arī nē. Tomēr ir viens skaidrs, kreisās – sociāldemokrātiskās – idejas Latvijā ir bijušas nozīmīgas vienmēr.
Noklausoties SKDS direktora Arņa Kaktiņa prezentāciju par Latvijas vēlētāja pašnovērtējumu un uzskatiem par valsts pārvaldes prioritātēm, radās interesanta asociācija, kas nedod mieru. Ja salīdzinātu Latvijas valsti ar kuģi, valdību ar kuģa apkalpi un sabiedrību ar pasažieriem, tad aina izskatītos šāda: kuģa pasažieri nav apmierināti ar kuģa kapteiņa un apkalpes nosprausto kursu.
Pasažieri uzskata, ka kuģis iet nepareizā virzienā, apkalpe nerīkojas atbilstoši pasažieru vēlmēm un vajadzībām, bet gan tikai savās interesēs. Pasažieri gan ir nopirkuši biļetes reisam uz ostu X, bet gaida, ka viņus nogādās ostā Y, kur vēlas nokļūt.
Visa problēma ir tajā apstāklī, ka pasažieri publiski ir baidījušies kasēs prasīt biļeti uz ostu Y, jo nevēlas iemantot citu pasažieru nicinājumu, jo Y skaitās politnekorekta vieta, kaut arī draudzīgāka pasažieru lielākajai daļai.
Šī uzskata vadīti pasažieri nopirkuši biļeti uz ostu X, kas atrodas pavisam citā pasaules daļā salīdzinājumā ar Y. Tad nu pasažieri, kas ir uzņēmīgāki, atļaujas pa kluso nočiept lainera glābšanas laiviņas un mazās grupās slepus pamest kuģa klāju un kajītes, lai paspētu laicīgāk atstāt kuģi, kamēr attālums līdz Y tuvākajām ostām nav sevišķi liels.
Pasažieru pasīvākā daļa lamā gan kuģa apkalpi, gan kapteini par to, ka netiek vesti uz Y, un piemirst vienu – viņi ir nopirkuši biļeti uz X, kas atrodas pavisam citā debesu pusē. Varbūt ir jāpērk pareizā biļete, un pašiem sev atklāti jāpasaka, ka virziens X nav tas īstais, kurp pasažieri vēlas nokļūt.
Tādas nu ir asociācijas par SKDS un Kaktiņa prezentēto materiālu. Sarežģīts romiešu divsejainā dieva Jānusa paradokss. Personīgās vēlmes un sabiedrībā kultivētais priekšstats par pieņemamo.