Aizpagājusī nedēļa bija ne tikai pēclieldienu, bet arī valsts noslēpuma zīmē. Valsts kancelejas vadītāja Elita Dreimane ir atteikusies ierasties mūsu valsts noslēpumu sargātāju SAB telpās bez advokāta. Skandāls! Progresīvā žurnālistu kliķe izlikta no Valsts kancelejas telpām. Skandāls.
Tomēr, laikam būs nepieciešams izpētīt šo skandālu anatomiju. Vismaz jācer, ka žurnālisti atļausies šo skandālu izpētīt līdz pat visiem sīkumiem. Tas gan paliek tikai cerību līmenī. Vismaz pagaidām.
Saturs
- Izmeklēšanas noslēpumu atklājējs sargā valsts noslēpumu
- Vēstniecība lepojas ar “informatoru”
- Valsts noslēpuma atteikšana amatpersonām
- Advokāta pēdas
- Vācu investors pret Latviju
- Igauņu investors pret Latviju
- Izraidīti tendenciozie vai visi žurnālisti?
- Epiloga vietā
Izmeklēšanas noslēpumu atklājējs sargā valsts noslēpumu
Varbūt arī nebūtu vērts pievērst šim valsts noslēpuma un Elitas Dreimanes attiecību jautājumam uzmanību, ja vien valsts noslēpums arī netiktu izmantots kā politiskās cīņas instruments. Nebūs lieki atgādināt, ka pielaide valsts noslēpumam tiek izsniegta bezmaz vienpersonīgi. SAB, tas ir, Satversmes aizsardzības biroja direktora lēmums. Varbūt arī nebūtu nekas slikts, ja vien tagadējais Satversmes aizsardzības biroja direktors savulai, būdams Latvijas Republikas ģenerālprokurors, nebūtu izpaudis izmeklēšanas noslēpumus kādai vēstniecībai. Un tā, sāksim ar visu no sākuma.
Latvijas plašsaziņas līdzekļos Wikileaks skandālu kontekstā izgaismojās, ka Latvijas Republikas Ģenreālprokurors ir apmeklējis ASV vēstniecību.Un ne tikai apmeklējis, arī rakstījis vēstules. Kā liecina portāla “pietiek.com” informācija, ar 2003. gada 26. septembri datētajā vēstulē ģenerālprokurors Maizītis ASV vēstnieku Braienu Karlsonu detalizēti informējis par kādu krimināllietu, kas tikusi ierosināta par krāpšanas faktu pret SIA Procter & Gamble Marketing Latvia.
Turklāt šajā vēstulē atklāti ne tikai izmeklēšanas noslēpumi, bet arī informācija, ko vienmēr par neizpaužamu ir deklarējis Valsts ieņēmumu dienests, – pārbaudes materiāls nodokļu jomā.
Vēstulē Maizītis “Jūsu Ekselenci” detalizēti informējis gan par to, kas un kā veic izmeklēšanu, gan par to, kādi līdz šim bijuši panākumi izmeklēšanā.
Ģenerālprokurors atklājis arī ziņas par meklēšanā esošu personu, par Krievijai nosūtītu tiesiskās palīdzības līgumu un ekspertīzēm, kā arī par to, kādas darbības veic un veiks gan Finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas prokuratūra, gan Finanšu policijas pārvalde.
“Vienlaicīgi informēju, ka minētās krimināllietas un materiāla par AS Balodis Printing uzraudzība arī turpmāk atradīsies manā personīgajā kontrolē,” vēstulē vēstniekam apņēmies Maizītis.
Ģenerālprokurors arī apsolījis vēstniekam, ka “par izziņas tālāko gaitu krimināllietā Jūs tiksiet informēts papildus”.
Vēstniecība lepojas ar “informatoru”
Tāpat ASV vēstniecībai tika piegādāta informācija par 2007.gadā notikušo Ventspils mēra Aivara Lemberga arestu. Kā rakstīja portāls “nra.lv”, mēnesi pēc A. Lemberga aresta 2007. gada 13. aprīlī ASV vēstniece Latvijā Ketrīna Toda Beilija savai valdībai rakstījusi konfidenciālu ziņojumu ar nosaukumu Lembergs un grozījumi drošības iestāžu likumos ir saistīti. Vēstniece norādījusi, ka reģionālais atašejs tiesību jautājumos un vēstniecības darbinieks politikas jautājumos ticies ar J. Maizīti. Ģenerālprokurors ASV amatpersonai arī apgalvojis, ka “Lembergam ir plašs cilvēku tīkls tiesībsargājošajās iestādēs, tostarp tiesneši”. Tāpat vēstniece norādījusi, ka J. Maizītis nav slēpis – arī Ģenerālprokuratūrai ir savi tiesneši, uz kuriem grūtā brīdī var paļauties.
Nākamais ASV vēstnieks Čārlzs Lārsons ziņojis par abpusēju nepatiku starp J. Maizīti un tikko ievēlēto Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētāju Ivaru Bičkoviču. AT priekšsēdētājs «nebūt nebijis sajūsmā» par J. Maizīti un gaidījis, ka J. Maizītis pats atteiksies no kandidēšanas uz trešo termiņu.
Turpretī J. Maizītis vēstniekam žēlojies – viņš neticot, ka I. Bičkovičs «izvēlēsies labu ģenerālprokurora kandidātu». Tāpat viņš spēris ārā visu, kas jau plaši aprakstīts – gan to, ka I. Bičkovičs esot bijis VDK aģents un viņam bijusi poļu vecmāmiņa, kuras dēļ viņam nepienākoties Latvijas pilsonība. Abi šie apgalvojumi vēlāk izrādījās neatbilstoši patiesībai.
Vēstniece ziņojumā ar lepnumu atklājusi, ka Latvijas ģenerālprokurors ASV diplomātiem personīgi piegādā dažādus svarīgus dokumentus.
Vai šajā gadījumā cilvēks, kam būtu jātur noslēpumā visas izmeklēšanas nianses, nav pārkāpis noslēpuma glabāšanas noteikumus? Vai nesanāk ka Satversmes aizsardzības biroja direktors nevar nodot visus valsts noslēpumus kādai vēstniecībai? Precedents jau ir bijis laikā, kad konkrētā persona bija ģenerālprokurors.
Valsts noslēpuma atteikšana amatpersonām
2014. gadā diviem Latvijas Republikas ministriem tika atteikta pielaide valsts noslēpumam. Zīmīgi bija tas, ka šie abi ministri nāca no Nacionālās apvienības rindām – Tieslietu ministre Baiba Broka un Vides un reģionālās aizsardzības ministrs Romāns Naudiņš. Abiem ministriem bija jāatkāpjas no ieņemamajiem amatiem. Turklāt netika publiskoti argumenti, kādēļ abiem ministriem tiek atteikta pielaide valsts noslēpumam. Protams, izskanēja dažādas versijas, bet visticamāk – pārāk spēcīgas politiskas figūras nebija izdevīgas SAB direktora patroniem. Tas pats attiecas uz tagadējā veselības ministra Gunta Belēviča saņemto pielaidi valsts noslēpumam uz 7 mēnešiem. Necaurspīdīgums rada augsni nevēlamām spekulācijām un nerada uzticēšanos valsts noslēpuma piešķiršanas kārtībai. Līdz ar to arī nav nekādas uzticības šai procedūrai. Tādēļ arī neizbrīna Valsts kancelejas vadītājas Elitas Dreimanes nevēlēšanās doties uz pārrunām ar Satversmes biroja direktoru vienatnē. Savukārt Satversmes aizsardzības direktoram ir pretenzijas pret Dreimanes vēlmi uz šīm pārrunām līdzi ņemt advokātu.
Par ko īsti ir neapmierināta E. Dreimane? Par to, ka valsts pārvaldē, kurai būtu jābūt tiesiskai, un arī caurskatāmai, nav iespējas pārsūdzēt SAB direktora lēmumu par pielaides nepiešķiršanu, jo nav jau zināms atteikuma iemesls. Pārsūdzēt lēmumu, kura pamatojums nav izskaidrots vai ir nezināms, nav iespējams. Un pārsūdzība pie Latvijas Ģenerālprokurora neko nedos. Tiesiskā valstī notiesājošu lēmumu var pieņemt tikai tiesa, un kas tad šajā gadījumā traucē, lietojot Elitas Veidemanes terminu, valdīklām radīt institūciju, kuras tiesnesis, iesvaidīts valsts noslēpumu peripētijās, varētu objektīvi izvērtēt, vai pielaides piešķiršanas atteikums ir juridiski un faktoloģiski argumentēts. Bet šāda lēmuma nav, jo izskatās, ka kādai partijai šāda situācija ir vairāk kā pat ļoti pieņemama. Tai, kuras premjerministre par divu ministru pielaides nepiešķiršanu teicās zinām ko vairāk.
Advokāta pēdas
Interesants fakts ir tas, ka mums ir parādījies tāds apzinīgs zvērīgs advokāts, kas, pilsoņa cēlo jūtu vadīts, uzrakstīja vēstuli Ministru kabineta vadītājai ar lūgumu pieņemt mērus. Viss būtu labi, ja vien advokāts nebūtu rakstījis savu kļauzu uz sava biroja veidlapas. Bet kas tad ir šis advokāts. Romualds Vonsovičs? 2005. gadā R.Vonsovičs bija izpelnījies preses uzmanību. Izrādās, bez konkursa izsludināšanas – sarunu procedūras rezultātā, un Latvijas Banka nespēja paskaidrot, kāpēc pieņemta tieši šāda izvēles forma, vien norādot, ka likums par iepirkumu nav pārkāpts. Sarunu procedūra, izvēloties juridisko pakalpojumu sniedzēju, var tikt piemērota gadījumos, ja, piemēram, atklātajam vai slēgtajam konkursam nav iesniegti piedāvājumi vai ja no pasūtītāja gribas neatkarīgu ārkārtas apstākļu dēļ radusies steidzamības situācija – proti, dabas katastrofa, ugunsgrēks, epidēmija. Juridisko pakalpojumu gadījumos sarunu procedūra nav nekas ārkārtējs, vienīgi LB nespēja paskaidrot, kāpēc uz šīm sarunām nav uzaicināti citi juridisko pakalpojumu sniedzēji, vien birojs Lejiņš, Torgāns un Vonsovičs. Tādā veidā Latvijas Bankas pārstāvji liedza uz šo darbu pretendēt citām juridisko pakalpjumu sniegšanas kompānijām.
Iespējams, ka par pakalpojumu bankai R. Vonsovičs varēja saņemt honorāru, kas būtu vairāk nekā 1,5 miljoni latu. Turklāt birojs Lejiņš, Torgāns un Vonsovičs pirms neilga laika kā eksperti Stokholmas tiesā pārstāvēja pretējo pusi – SIA BDO Invest Riga, kas 2005. gadā vērsās pret Latvijas Banku. R.Vonsoviča interese pēdējā laikā ir saistīta ar ebreju īpašumu restitūcijas jautājumu. Kā liecina portāls pietiek.com, R. Vonsovičs nopietni ieinteresējies par iespējām, ko var dot ebreju organizāciju īpašumu jautājuma risināšana, – par to liecina viņa vēstule, kas adresēta Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājam Aināram Latkovskim. Arī Latvijas Krājbankas jautājumā R. Vonsovičs darbojas kā bankas pārstāvis, un arī šajā gadījumā – runa var būt par labu honorāru. Bet ne ar šiem gadījumiem varētu, raksta autors īpaši uzsver pieļāvuma formu, varētu būt saistīta R. Vonsoviča rakstītā vēstule Ministru prezidentei Laimdotai Straujumai. Valsts kanceleja valdību un Latvijas sabiedrību informēja par vairākiem gadījumiem, kas varētu radīt zaudējumus Latvijas budžetā ar tiesāšanās procesiem.
Vācu investors pret Latviju
Bertolda Flika gadījums. 2013. gada 24. septembrī Valsts Kanceleja nāca klajā ar paziņojumu, ka Latvijas valsts ir pārkāpusi bijušā aviosabiedrības “airBaltic” līdzīpašnieka Bertolda Flika kā investora intereses, šādu Valsts kancelejas viedokli žurnālistiem otrdien pauda kancelejas direktora palīgs, jurists Ivars Mēkons.
Pēc viņa teiktā, Flika kā investora intereses ir pārkāptas saistībā ar darījumu, kurā valsts pārņēma “airBaltic” akcijas. “Valsts var atņemt īpašumu, bet ir jābūt taisnīgai atlīdzībai,” norādīja Mēkons, kas, starp citu, arī nav ieguvis pielaidi valsts noslēpumam.
“[2013. gada] 1.jūnijā Fliks iesniedza premjeram, tieslietu ministram un satiksmes ministram adresētu pretenziju pret Latvijas valsti par 60 miljoniem latu. Satiksmes ministrija mums lūdza sniegt viedokli par iespējamajām tiesvedības sekām, un šis ir Valsts kancelejas profesionālais viedoklis, bet ne valsts oficiālā nostāja – tādu šajā jautājumā var sniegt tikai Satiksmes ministrija,” Latvijas Avīzei sacīja kancelejas direktora palīgs un brīdināja – gadījumā, ja neizdosies vienoties, starptautiskajā šķīrējtiesā Flikam varētu kompensācijā tikt izmaksāti 15-16 miljoni latu vai atbilstoša summa eiro. Fliks 2013 gada jūnijā iesniedza premjeram Valdim Dombrovskim (V) investīciju pretenziju, pamatojot to ar Latvijas – Vācijas investīciju aizsardzības līgumu. “Šis ieteikums ir diezgan jocīgs un dīvains. Tādā ziņā, ka Valsts kanceleja un tās Juridiskais departaments ir piedalījies šajā procesā jau no paša sākuma, – kad Bertolds Fliks iegādājās akcijas no SAS, kad tika slēgts valstij ļoti neizdevīgais akcionāru līgums, kad tika iegādātas obligācijas, kad tika veikti stabilizēšanas pasākumi, kad oktobrī tika slēgta vienošanās ar kreditoriem,” 2013. gada 24. septembrī sacīja Matīss.
Igauņu investors pret Latviju
Otrs gadījums ir saistīts ar kādu igauņu investoru un kādas Latvijas bankas nesaskaņām. Jāpiezīmē, ka šajā bankā bija sastopams darbinieks ar uzvārdu Straujums. Varbūt sakritība, varbūt arī nē. SIA “Winergy” īpašnieks, Igaunijas pilsonis Indreks Kuivalks starptautiskajā šķīrējtiesā iesniedzis prasību pret Latviju, prasot kompensāciju par nodarītajiem zaudējumiem, pārkāpjot Latvijas un Igaunijas valdību noslēgto līgumu par ieguldījumu veicināšanu un savstarpēju aizsardzību, liecina viņa paziņojums masu medijiem 2014. gada 20. septembrī.
Kuivalks uzskata, ka “Winergy” un “Norvik Bankas” strīdā Latvijas valsts iestādes nepārprotami lobē vienas puses, proti, bankas intereses: “Mēs neesam priecīgi vērsties pret valsti, kurā esam veikuši investīcijas, jau daudzu gadu garumā veiksmīgi veikuši komercdarbību un samaksājuši nodokļus vairāk nekā 1,2 miljonu eiro, kā arī nodrošinājuši neskaitāmas darbavietas Rīgā un reģionos. Taču situācijā, kad LR tiesībsargājošās iestādes acīmredzami darbojas vienas civiltiesiskā strīdā iesaistītās puses labā, savukārt, banku uzraugs izliekas neredzam iesaistītās kredītiestādes likuma normu pārkāpumus, nemaz nerunājot par biznesa ētiku, mēs diemžēl esam spiesti to darīt.”
2015. gada 15. martā tika ziņots, ka valdība nolēmusi slēgt līgumu ar Londonā bāzētu advokātu biroju par Latvijas pārstāvēšanu tiesā pret Ventspils vēja parka attīstītāju. Valsts kanceleja izteikusi vēlmi pati pārstāvēt valsti, taču ministri lēmuši citādāk, ziņoja LTV raidījums “de facto”. Jāpiebilst, ka arī par šo gadījumu kārtībsargājošās institūcijas saņēma atbilstošu informāciju no Valsts kancelejas, kuru vadīja Elita Dreimane. Ņemot vērā arī to, kad Valsts kancelejas direktore Elita Dreimane paudusi uzskatu, ka valsti starptautiskos tiesvedības procesos ir jāpārstāv valsts ierēdņiem, nevis advokātu birojiem. Tātad, būs jāskaita cik ieinteresētām personām Elita Dreimane ir pārgājusi ceļu? Lasītājs tagad pats var minēt.
Izraidīti tendenciozie vai visi žurnālisti?
Savukārt ar žurnālistu izraidīšanu no Valsts kancelejas telpām ir viena nianse. Ja visiem žurnālistiem būtu atteikta akreditācija Valsts kancelejā un visi kā viens tiktu izraidīti no Valsts kancelejas telpām, tad būtu skandāls Latvijas un Eiropas mērogā. Savukārt par izraidīšanu no Valsts kancelejas telpām mikroblogotavas Twitter vidē sūdzējās tā sauktie “progresīvie” žurnālisti, piemēram, Indra Sprance. Un uz šo sūdzību reaģēja eksžurnāliste Baiba Strautmane, kas savulaik Elitu Dreimani raksturoja noniecinoši, personīgi aizskaroši. Jāpiebilst, ka eksžurnāliste Baiba Strautmane ilgstoši žurnālistikā nedarbojas, un vēl pasniedz mediju treniņus Vienotības politiķiem, kas nozīmē tikai to, ka eksžurnāliste ir nostājusies otrā frontes pusē, un gatavo politiķus pret žurnālistiem.
Epiloga vietā
Var piekrist Lato Lapsam, ka Elita Dreimane ir saņēmusi to pašu sistēmas attieksmi, ko viņa neievēroja, esot sistēmas centrālajā kodolā. Tomēr ar viņas uzdrošināšanos protestēt pret sistēmu un SAB, izgaismojas ļoti daudzas problēmas, kuru risināšana agri vai vēlu būs nepieciešama, it īpaši pēc zaudētajām starptautisko tiesu prāvām par investīciju aizsardzību. Kas notiks pēc zaudētajām prāvām, un kas maksās par zaudējumu, ja zaudētāja būs Latvijas valsts, kas nebūs ievērojusi Valsts kancelejas brīdinājumus? Maksās Latvijas valsts no nodokļu maksātāju līdzekļiem, kas pietrūkst gan mediķiem, skolotājiem, policistiem un citiem. Līdz ar to rodas tāds retorisks jautājums, vai nebūtu laiks ieviest civildienesta amatpersonu atbildību par pretvalstiskiem lēmumiem? Princips vienkāršs – “Katrai kļūdai ir vārds un uzvārds!”