Šoreiz runāšu par to, kas Latvijas sabiedrībā satrauc kādu sabiedrības daļu. Tas ir saistīts ar Viestura Rudzīša vārdiem un darbiem sacelto vētru. Tēma mūžsenā – vīrietis, sieviete, attiecības.
Saturs
- Pirmais raunds: sievietes vieta?
- Otrais raunds: aicinājums uz vardarbību vai uz diskusiju?
- Norobežošanās un citādi domājošā izslēgšana
Vispirms novilksim robežas. Abi – vīrietis un sieviete – ir līdztiesīgi pienākumos un tiesībās. Neviens no dzimumiem nav pārāks par otru, neviens nav sliktāks. Kādu dzimumu daba un konkrētas personas vecāki ir piešķīruši, tāds nu ir jāpieņem, ja vien nevēlas mainīt savu dzimumu. Par dzimuma maiņu šoreiz nerunāsim. Arī par Viestura Rudzīša aizstāvi es neesmu kļuvis tikai tāpēc, ka viņš būtu mans elks, kurš bez pierādījumiem spēj pārliecināt mani. Līdz ar to – manā uztverē Viesturs Rudzītis nav elks, un nav arī upuris. Uzskatu viņu par garaini, kas veicina domāt, diskutēt. Jebkura veida vardarbība – emocionāla, psiholoģiska, fiziska – nav pieņemama attiecībās.
Tagad pievērsīsimies jautājuma būtībai.
Pirmais raunds: sievietes vieta?
Viesturs Rudzītis jau ne vienu vien reizi iekūlies skandālā. Šā gada 18. septembrī Latvijas televīzijas raidījumā “100 grami kultūras” Viesturam Rudzītim bija jau jāattaisnojas par saviem paustajiem uzskatiem. Labi, būtu jātaisnojas, ja ir pārprotams, kas arī nebūtu nekas nosodāms, ja tiek noskaidroti visi sīkumi un detaļas, kas vieš neskaidrību. Bet šokējoša bija raidījuma vadītāju izvēle, kādiem dalībniekiem piedalīties raidījumā. Atgādināšu, ka tajā raidījumā piedalījās pats Viesturs Rudzītis, Latvijas Ārstu psihoterapeitu asociācijas prezidente Tija Vanaga un feminisma pētniece Linda Curika.
Vispirms jau šāds komplekts – viens cilvēks pret diviem cilvēkiem diskusijā. Otrais – viens vīrietis pret divām sievietēm. Nekorekta attieksme pret vienu oponējošo pusi. Ideālais gadījums jau būtu – viens Rudzītis pret vienu sievieti, mums taču ir dzimumu līdztiesība. Vai arī dzimumu līdztiesība attiecas tikai tad, ja mēs runājam par sievietes tiesībām? Par raidījuma saturu, par Lindas Curikas “nekorekto” attieksmi pret savu oponentu, mēģinājumu pārtraukt, mēģināt piedēvēt kaut ko tādu, ko Rudzītis vēl nav teicis, neizteikšos. Mēģinājums demonizēt Viesturu Rudzīti. Pirmais mēģinājums. Par to, ka uzdevis jautājumu, vai sievietes vieta ir biznesā? Vai sievietes seksualitāte ir jāienes biznesā, par to, vai biznesā izdevīgāko piedāvājumu iegūs tiešām izdevīgākais piedāvājums, vai arī piedāvājumu pieņems, tāpēc, ka to izteiks simpātiska sieviete, kura arī neslēps savu seksualitāti? Neaizstāvu Viestura Rudzīša izteiksmes veidu, valodu un citas nianses. Tomēr uzdotie jautājumi ir apdomas vērti. Var jau biznesā ieviest kvotas uzņēmumu valdēs. Var, bet vai kvotu ieviešanas gadījumā netiks kropļota biznesa un politikas vide? Ja jau šāds jautājums ir neērts, tad kāpēc pret šo jautājumu uzdevēju ir jāvērš nievājošas piezīmes, jāliek pazemojošā situācijā TV diskusijas laikā?
Otrais raunds: aicinājums uz vardarbību vai uz diskusiju?
Otrais mēģinājums demonizēt Viesturu Rudzīti ir saistīts ar jautājumu par vardarbību. Viesturs Rudzītis uzdevis retorisku jautājumu par to, “Vai ir izgudrots kas labāks par vardarbību?” Šis gadījums ir plaši tiražēts interneta vidē un masu medijos. Tiek radīts priekšstats, ka V.Rudzītis aicina jebkurā ģimenē sist sievietes.
Piemēram – Lindas Curikas mikroblogošanas vietnē Twitter pārpublicētais kādas sievietes “Edite Kalnina (@eclipsi)” uzrakstītais teksts:
“ANO 16 dienas bez vardarbibas pret sievieti (no25.09.-10.12.), bet psihoterapeits aicina uz vardarbibu pret sievieti. http://www.delfi.lv/izklaide/divaina-pasaule/sensacijas/viesturs-rudzitis-ka-var-nelietot-speku-pret-sievieti.d?id=45292392 …”
bez paskaidrojuma ir saprotams, ka V.Rudzītis aicina sist sievietes, kas pats par sevi nav pieņemams fakts. Viestura Rudzīša bloga ierakstā ir uzdots jautājums:
“(..) kā vispār var iztikt bez spēka pielietošanas pret sievieti, jeb precīzāk – dažām tās „atpakaļvelkošajām” lomām? Vai var to kaut kā aizvietot?”
Minētās Edītes Kalniņas komentārs nepārprotami liecina, ka Viesturs Rudzītis aicina uz vardarbību. Savukārt paša V. Rudzīša bloga ierakstā uzdotais jautājums aicina atrast alternatīvu jebkādai vardarbībai ģimenē. Un autors (Viesturs Rudzītis – AB) aicina tieši feminisma piekritējas un piekritējus piedāvāt, diskutēt, kā uzlabot attiecības ģimenē. Otrais demonizēšanas mēģinājums – V. Rudzīti demonizēt. Ja masveidā tiek izplatīti paziņojumi, komentāri, piezīmes Edītes Kalniņas stilā, tad var šķist, ka tiešām notiek aicinājumi sist sievietes. Ja vēl šādiem komentāriem piebalso “feminisma pētnieces”, tad sabiedrībai jau tiek piedāvāts visai autoriatīvs viedoklis par to, ka Viesturs Rudzītis vēlas panākt sieviešu pakļaušanu, pazemošanu. Bet vai tad šāds aicinājums pastāv, vai šādu aicinājumu izteicis tieši Viesturs Rudzītis? Vai tomēr aicinājis uz diskusiju? Vismaz šo rindu autors saskatīja aicinājumu uz diskusiju, nevis vardarbību, kaut arī nekad nav bijis un nebūs nedz psihoterapeits, ne arī bijis tāds.
Norobežošanās un citādi domājošā izslēgšana
Latvijas psihoterapeitu biedrības reakcija uz skandalozi pieteikto Rudzīša bloga ierakstu ir visai asa – Rudzītis tiek izslēgts no biedrības rindām un tiek atņemts atbilstošais sertifikāts.
“LPB grib uzsvērt, ka Viestura Rudzīša publiskie izteikumi nav savienojami ar psihoterapeita profesionālo ētiku. Kā arī atzīmēt, ka Viestura Rudzīša literārā daiļrade un publiskie izteikumi rada izkropļotu un nepatiesu priekšstatu par psihoterapiju,”
medijiem izteikusies LPB prezidente Baiba Purvlīce.
Tātad – ja Viestura Rudzīša uzrakstītais, pateiktais un publicētais neatbilst kaut kādiem noteiktiem standartiem, kanoniem, stiepjamajai un visādi grozāmajai ētikai, tad uzreiz jāizslēdz, jāatņem sertifikāts. Vai tas neatgādina viduslaiku baznīcas piekopto metodi – izslēgšanu no baznīcas? Ja pats Viesturs Rudzītis uzskata, ka
“Profesionāļi cīnās caur publikācijām, ar argumentiem, nevis rīko aizmuguriskas sapulces.“
Ja šis V.Rudzīša apgalvojums ir patiess, tad jāsecina, ka patiesas diskusijas nav bijušas, bet gan tikai norobežošanās un uzreiz sodīšana, nevis diskusija un izvērtēšana. Tātad – cilvēks tieši un netieši tiek sodīts par to, ka ir uzdrošinājies uzdot sabiedrībai neērtus jautājumus?
Šāda saasināta reakcija ļauj domāt, ka sabiedrībā kaut kas īsti nav kārtībā, un it īpaši tā saucamajā “progresīvajā un intelektuālajā” sabiedrības daļā. Rodas iespaids, ka citādāk domājošais tiek demonizēts, izslēgts no sabiedrības kā to savulaik darīja baznīcas kungi un inkvizīcijas tiesa, ja izslēdzamais atļāvās apšaubīt ticības jautājumus. Tādas paralēles savelkamas. Varbūt subjektīvas, jo tiek interpretēti fakti.