Lasītāji droši vien izbrīnīsies – kas abiem kopīgs? Cilvēku roku darbs. Un tikai.
Šonedēļ, 3. septembrī Jaunpilī tiek nodedzināta mākslinieka Aigara Bikšes veidotā lielformāta skulptūra “Marija ar bērnu”. Protams, šis gadījums ir jāizmeklē, un policija jau rosās notikuma vietā, kur atrasta arī kanniņa, kurā, iespējams, ir bijusi degviela. Noziegums. Tātad – jāizmeklē. Šī nodarījuma “īstenotājus” negrasos ne aizstāvēt, ne attaisnot.
Toties pārsteidz pavisam kas cits. Selektīvā attieksme.
Ja 2017. gada augustā vietnē “Facebook” Gulbenes mācītājs Ilgvars Matīss publicēja aicinājumu postīt Gosupes velna skulptūru, ko 1955. gadā izveidoja mākslinieks Vilis Zvaigznītis, tad sekoja policijas izmeklēšana, liecinieku pratināšana, visbeidzot arī paša mācītāja pratināšana? Kaut kā nedzirdēju.
Gribētos citēt Jāni Domburu – Kas notiek Latvijā? Šoreiz jau jājautā – kas notiek sabiedrībā? Kāpēc tiek pieļauts aicinājums nojaukt, izpostīt, un tam neseko nekādas sankcijas un tiesībsargājošo iestāžu darbības, bet otrā gadījumā viss notiek? Kur ir tik būtiskā atšķirība? Vienā gadījumā aicinājums nopostīt, nojaukt, otrā gadījumā notikusi nojaukšana, nopostīšana…
Un man ir pilnīgi vienalga, kas ir huligāns – mācītājs vai arī pašlaik vēl nezināmas personas…
Jautājums patiesībā vairs nav par krekliem, ne arī par sirdsapziņām, bet gan par selektīvismu, ko paši pieļaujam.