Bet fakts uz pasaules ir pati visietiepīgākā lieta.

/M. Bulgakovs. "Meistars un Margarita"/

Latīņi teiktu: "Nihil Novi Sub Sole!" Tā arī tagad. 2017. gada budžets pieņemts, deputātu kvotas 3 gadu griezumā pieņemtas. Visai asprātīgs risinājums ir tā sauktās "deputātu kvotas". 

Nevēlos izklausīties kaut kāda meinstrīma piekritējs, noliedzot sevi, savu valsti. Nē, es nenoliedzu to, kas esmu, no kurienes esmu cēlies. Es nespļauju virsū. Vienkārši izvēlos neticēt.

Vajadzētu it kā klusēt. Mēģinu. Zobus sakodis, pirkstus krustā turot, lai tikai kāds vārds nepaspruktu. Klusēju, kā māku, kā varu. Neizdodas. Laikam pārāk ir nomocījusi šī tēma, laikam pārāk netaisnīgi izskatās šī situācija manās acīs. It kā nieks, tomēr laikam jau nē.

Latvijas masu medijos ir pazibējusi viena ziņa, kura pašlaik vēl nav tikusi tiražēta plašāk. Vēl nav, vismaz pagaidām. Uzmanības centrā mums ir nonācis Latvijas Republikas tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs.

www.globalresearch.ca

Pats fakts, ka Lielbritānijā būs referendums par to, vai Lielbritānijai palikt Eiropas Savienības sastāvā, nav nekas jauns. Par šo referendumu jau tika runāts sen. Pārsteidzošākais ir tas, ka rezultāti nav tādi, kādus gaidīja visi.

Patiesībā nu jau arī es apsveru lauzt līgumu ar Lattelecom. Iemesls - nebūsim naivi - apnikušas uzbāzīgās reklāmas par Lattelecom TV. Tas ir pirmais. 

Visai interesanta parādība ir vērojama sociālajos tīklos. Un daļēji jau cilvēku izpausmes sociālajos tīklos var atspoguļot sabiedrībā esošās tendences. It kā mūsu sabiedrība ir demokrātiska, kurā ir atļauts, un pat veicināts viedokļu daudzveidīgums. Pat Latvijas  Republikas Satversme nosaka, ka pastāv vārda un izteiksmes brīvība: 

"99. Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.

100. Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta."

Ir pagājis vairāk kā pusmēnesis kopš Lāčplēša dienas, 11. novembra, un mazliet mazāk kā pusmēnesis kopš Latvijas Republikas neatkarības Proklamēšanas dienas - 18. novembra. Šogad bija pirmais gads, kas nebija ne skaļas, ne klusas  svētku sajūtas. Nebija. Un ir pamatotas šaubas, vai arī nākamgad būs. Vispār jau svētku sajūta ir subjektīvs, emocionāls, neracionāls jēdziens, ko nekādi nevar novērtēt. Tomēr, šādas sajūtas nav. Nav, jo nejūtos vajadzīgs šai valstij. Šobrīd ar jēdzienu valsts es vairāk domāju valsts pārvaldi, nevis teritoriju un iedzīvotājus.

Katrā valstī ir kaut kas noslēpumains. Saistīts ar varas struktūrām, slepenajiem dienestiem, slepeno dienestu darbiniekiem un tiem, kas ar šiem dienestiem sadarbojās. Latvijā šis "karstais kartupelis" ir tā sauktie čekas maisi.

Viens likums - viena taisnība visiem. Tiešām? 2015. gada janvārī un februārī atkal ir aktualizējies jautājums par kādas izredzētas nācijas sabiedrisko organizāciju īpašumiem. Viss jau būtu taisnīgi, ja vien izpildītos viens nosacījums.

Šoreiz runāšu par to, kas Latvijas sabiedrībā satrauc kādu sabiedrības daļu. Tas ir saistīts ar Viestura Rudzīša vārdiem un darbiem sacelto vētru. Tēma mūžsenā - vīrietis, sieviete, attiecības.

Izglītības un zinātnes ministrijas iecerētā skolotāju atalgojuma sistēmas reforma vismaz sākotnēji paredz publiskot visu skolotāju algas. Vai tā ir atklātība? Vai tā nav iejaukšanās skolotāju privātajā dzīvē? Jautājumu ir vairāk nekā atbilžu.

 

Pagājušās Eiropas parlamenta vēlēšanas, kas noslēdzās 2014. gada 24. maijā, bija interesantas. Vēlēšanās piedalījās ne vairāk un ne mazāk kā 30,03 procenti balsstiesīgo vēlētāju. paradoksāli maz. Pie vainas ir vai nu siltais laiks, vēlētāju neizpratne par vēlēšanu nozīmi, neatbilstošs politisko partiju programmatiskais piedāvājums.