Ne, ne. Nesacerieties. Edgara Rinkeviča sekotājs es neesmu un nebūšu. Un diez vai kādu interesēs, par ko es jūtos lepns. Šoreiz arī nav par ko lepoties. Ir dažas lietas, kas tiek pasniegtas kā baigais sasniegums. Ar ko tad ir slavens 2014. gada 6. novembris?
Ar ko lepoties? Patiesībā – nav nekā īpaša, ja vien vērā neņem medijos izskanējušo informāciju, ka bankas “Citadele” pārdošanas cena varētu samazināties vēl par kaut kādu summu “X” kā izteicās bijušais ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, un Latvijas Republikas ārlietu ministrs atklāj savu seksuālo orientāciju. Negribu būt cinisks, bet vai neizskatās, ka tautai (sunim) tiek pasviesta (-s) ārlietu ministra intīmā dzīve (kauls), lai tauta (suns) atļautu izlaupīt īpašumu. Ciniski, bet labi sakrīt šī shēma kopā. Pirmais scenārijs.
Bet vai mani interesē – ko dara ministrs, ar ko viņš to dara, kad pievēršas savai privātajai dzīvei? Nē, neinteresē. Es pat neuzskatu, ka tas būtu kaut kāds šausmīgs noziegums, un lai mācītājtēvi, it īpaši Romas katoļu garidznieki, paklusē, jo akmeni lai pirmais met tas, kas bez grēka. Mācītājtēviem var daudz ko piemeklēt, daudzas ticības vārdā pastrādātās šausmas – celibāta pārkāpšanu, pedofilijas skandālus, laulības zvēresta pārkāpšanu. Tātad – lai klusē. Tomēr otrais scenārijs izskatās šāds – kāds žurnālists ir pievērsis savu uzmanību ārlietu ministra biroja vadītāja ārzemju komandējumiem. Zinot vai nezinot, kādas ir šo abu kungu attiecības. Neņemos spriest. Ņemot vērā, ka šis žurnālists triecienā izsitīs jebkuru informāciju, iespējams, ārlietu ministrs nolēma neklusēt. Iespējams, šī atzīšanās varētu mīkstināt skandālu, kas saistīts ar ārlietu ministra biroja vadītāja un ministra.. Nu šoreiz tas ir minējums, iespējams, tā arī nemaz nav. Šāda minējuma pamatojums ir atrodams portāla pietiek.com rakstos.
Pieļauju, ka manai versijai nav pamatojuma, bet ja būtu es pie varas un vēlētos noslēpt kādas nelikumīgas rīcības, tad konkrēti šīm rīcībām palaistu dūmu aizsegu. “Citadeles” noslēpumainā pārdošana, un Rinkeviča atzīšanās, ņemot vērā, ka Rinkeviča virzienā jau tika rakts – portāla pietiek.com žurnālisti jau pirms mēneša bija pacēluši jautājumu par ārlietu ministra biroja vadītāja komandējumiem, funkcijām izmaksām un citām lietām. Ja vajadzētu – es upurētu šo ministru, lai noslēptu afēru ar “Citadeli”. Un nekavējoties sāktu mīkstināt skandālu ar bankas pārdošanu. Jā, es rīkotos Nikolo Makiavelli Valdnieka garā, ja man būtu vienalga, kas notiek ar mums, tautu, iedzīvotājiem.
Mani mācībspēki reizēm uzdeva jautājumu: “Kāds tad ir sausais atlikums?” Patiesībā šīs atlikums šobrīd ir nožēlojams. Ja vēlēsimies pienācīgi un korekti aizstāvēt savas valsts intereses ārpolitikā, tad būs jādomā, vai šī brīža ārlietu ministrs būs piemērotākais valsts pārstāvēšanā islāmticīgajās valstīs un tepat kaimiņvalstī, kur pēc kompānijas “Apple” vadītāja Tima Kuka atzīšanās ala Rinkeviča stilā tika nojaukts piemineklis “Apple” izveidotājam Stīvam Džobsam. Šajā valstī laikam cieņu izpelnās tikai mačo tipa vīrieši, un ne velti – Krievijas prezidents Vladimirs Putins dara visu, lai izskatītos pēc alfa tēviņa ne tikai dzērvju baram, bet arī tīģeriem. Sausais atlikums ārlietās ar Krieviju un islāma valstīm – nebūs normālu attiecību vai arī ministra teikto par pilnu neņems. Krievijā – necienīs, jo “zilais”, islāma valstīs – “nāves grēku piekopjošais”. Jā, Eiropā Rinkeviču saprastu, bet mums nav tāda “Eiropas lietu” ministra. Jā, varbūt vajadzētu pārkvalificēt mūsu šī brīža ārlietu ministru par minēto Eiropas lietu ministru un miers, vai arī piedāvāt vadīt citu ministriju, kādu tās departamentu, kur viņš būtu vietā. Kādēļ tāda piebilde – ministrs Rinkevičs ir nolēmis pievērsties partnerattiecību likumam, jā, partnerattiecību, nevis starptautiskajām attiecībām vai ārpolitikai. Tātad – ārlietas šoreiz nav tās primārās.
Vienīgi nožēlojami ir tas, ka ārlietu ministrs par savu seksuālo orientāciju paziņo tagad, pēc vēlēšanām. Kas zina, ja šī informācija būtu izskanējusi pirms 2014. gada 4. oktobra, Rinkevičs varbūt arī nebūtu ievēlēts, vai arī būtu ievēlēts ar daudz pārliecinošāku pārsvaru, ja paziņotu gan par savu seksuālo orientāciju, gan par gatavību izstrādāt dzimumneitrālu partnerattiecību likumu. Nebūtu nekādas ne vēlētāju maldināšanas, nedz arī nepieciešamības 12. Saeimai balsot par Edgaru Rinkeviču kā ārlietu ministru ministru prezidentes Laimdotas Straujumas otrās valdības sastāvā. Saprotams, var mainīties prioritātes, bet par šo maiņu vajadzētu korekti informēt tos, kas ir balsojuši par Tevi – vēlētājus un 12. Saeimas deputātus. Manās acīs Edgars Rinkevičs cieņu var atgūt vienīig atstājot ārlietu ministra amatu un atvainojoties saviem vēlētājiem, kas par viņu ir balsojuši 12. Saeimas vēlēšanās kā potenciālo ārlietu ministru.
Šoreiz nav par ko lepoties. Man kā Latvijas Republikas pilsonim ir pilnīgi vienalga, kas notiek ārlietu ministra privātajā un intīmajā dzīvē. Neatbalstu tās iznešanu publiskajā vidē. Nebrīnīšos, ka jebkura ārlietu ministra kritika, arī mana, tiks uzskatīta par viņa diskriminēšanu pēc seksuālās orientācijas pazīmes. Melnākais scenārijs ir tāds – ministru palūdz atstāt amatu nekompetences dēļ, bet viņš apsūdz visus par diskrimināciju. Man nav par ko lepoties. Guļamistaba pār ministra krēslu.