Latvija ir labklājības valsts. Bez jokiem. Latvijā ir labklājības ministrija ar savu aparātu. Par Latvijas iedzīvotāju labklājību gādā, nopietni gādā, ka klientu skaits ne tikai nerūk, bet palielinās.

Palielinās ar katru gadu. Šoreiz tā ir anekdote. Ciniska, nožēlojama. Vienalga, kā dēvējiet. Tāda nu ir rūgtā patiesība, jo cilvēku skaits, kas vairs nevar atļauties cilvēka cienīgu dzīvi, pieaug. Pieaug, neskatoties uz visiem veiksmes stāstiem un pārvarēto krīzi. Aizvien vairāk iedzīvotāju "laimi" meklēt dodas uz ārzemēm, aizvien vairāk uzņēmēju pārceļ savu darbību vai nu uz kaimiņzemēm, vai likvidē to pavisam. 

Kā jau iesākumā minēju, Latvijā par labklājības jautājumiem gādā Labklājības ministrija. Tik ļoti gādā, ka 2017. gada 16. septembrī Latvijas pensionāru federācija rīkoja sapulci ar mērķi prasīt cilvēka cienīgu dzīvi. Lai būtu vēl pilnīgāks kuriozs, šo sapulci organizē Latvijas pensionāru federācija, kuru vada koalīcijas partijas deputāts. Šoreiz apzināti vārdā nesaukšu. Jo neticu šim cilvēkam. Kādēļ? To skaidrot nav šo rindu uzdevums.

Atliek paskatīties, kas tad vada Labklājības ministriju, kuras politiskās partijas ir vadījušas šo valdības "pabērna" ministriju.

Līdzīgi kā ar citām ministrijām, arī šeit sanāk 25 ministri 26 gadu laikā, kad darbojās 19 valdības. 26. ministrs - Jānis Reirs šeit netiek ieskaitīts, jo viņš vēl cītīgi darbojas. Reālais ministru skaits gan ir mazāks - tikai 13 politiskas personas, kas vadījušas šo ministriju. 

Ja citu ministriju vadībā bieži vien ir redzams izteikts līderis, tad Labklājības ministrijas gadījumā pēc politisko partiju deleģēto labklājības ministru skaita līdere ir šī brīža koalīcijas vadītāja - Zaļo un zemnieku savienība. Šī politisko partiju apvienība savulaik ir deleģējusi 10 labklājības ministrus. Otrajā vietā mazliet, mazliet atpaliekot, ir šī brīža koalīcijas dalībnieces Nacionālās apvienības VL!-TB/LNNK priekštece TB un TB/LNNK, kas deleģējusi 8 labklājības ministrus no sava vidus, lai rūpētos par Latvijas iedzīvotāju labklājību. Trešo un ceturto vietu dala 20. gadsimta 90. gadu politiskais tīģeris Latvijas ceļš un Ivara Godmaņa valdības bezpartejiskie ministri. Latvijas ceļš Labklājības ministra amatam savulaik bija izbīdījis divus ministrus, kā arī Latvijas Tautas frontes "kontrolētajā" Ivara Godmaņa valdībā darbojās divi bezpartejiski labklājības ministri. Savukārt nesenējais politiskais līderis - politisko partiju apvienība Vienotība - šai grūtajai misijai ir deleģējis vienu ministri.

Pēc labklājības ministru stāža dienu kopsummām aina gan izrādās mazliet savādāka. Te nu skaidri un gaiši izzīmējas patiesie atbildīgie politiskie spēki. Pirmo vietu neapšaubāmi aizņem tie, kas vienmēr bļauj, ka viņiem neko neatļauj darīt - šī brīža Nacionālās apvienības VL!-TB/LNNK priekštece TB un TB/LNNK, kas kopsummā par labklājību gādāja 4793 dienas jeb 41 procentu no visu valdību stāža dienās. Otrs līderis, no kā var pilnīgi prasīt atbildību par šajā jomā notiekošo vai nenotiekošo ir šī brīža koalīcijas līderis - Zaļo un zemnieku savienība ar tās priekšteci Latvijas zemnieku savienību. Šis politiskais spēks labklājības jomu kūrēja 3985 dienas jeb 34 procentus no visu valdību kopējā stāža dienās. Bezpartejiskie ministri Ivara Godmaņa valdībā labklājības jomā darbojās 1167 dienas jeb 10 procentus no visu valdību kopējā stāža. Ceturtais pēc stāža ir Latvijas ceļš ar 880 dienām jeb 8 procentiem. Piektajā vietā ir nu jau bijušais politiskās dzīves līderis Vienotība ar 821 dienu vai 7 procentiem.

Par Labklājības ministrijā notikušo un arī nenotikušo ir jāuzņemas ne tikai politiskajām partijām, bet arī pašiem politiķiem, kam ir vārds un uzvārds. Kādēļ? Tādēļ, ka katrai kļūdai ir vārds un uzvārds, ja mēs runājam par valsts pārvaldi. 

Neapšaubāms līderis Labklājības ministrijas vadīšanā ir Vladimirs Makarovs, kas savas ministrēšanas gaitas sāka no politiskās partijas "Tēvzemei un brīvībai". Vladimirs Makarovs par šo nozari "rūpējās" 2219 dienas. Reitinga otrajā vietā ir Dagnija Staķe no Latvijas Zemnieku savienības ar 1827 dienām. Trešajā vietā šajā reitingā atrodas Zaļo un zemnieku savienības universālais kareivis Uldis Augulis ar 1350 dienām. Savukārt godīgi kalpot Latvijai solījušais Andrejs Požarnovs godīgi vadīja Labklājības ministriju 916 dienas. Līdzīgu termiņu - 916 dienas - par Labklājību gādāja Andreja Požarnova bijušās partijas TB/LNNK biedrs Viktors Jaksons, kas vēlāk veiksmīgi pārsēdās no ministra krēsla Latvijā uz krēslu Pasaules veselības organizācijā. Savukārt čurikus spēlējošā liberālradikāli noskaņotā ministre no Vienotības Ilze Viņķele labklājību čurikēja 821 dienu. Reitinga 7. vietā godpilnu un bezpartejiski gozējas Teodors Eniņš ar 623 dienām. Viņam seko tikpat bezpartejisks ministrs Uldis Gundars, kam bija 544 dienu ilgs ministrēšanas stāžs. ar 458 dienu ilgu labklājību nodarbojās bijušais Rīgas domes vadītājs, bijušais Latvijas Republikas ministru kabineta vadītājs Andris Bērziņš no Latvijas ceļa, turklāt šī politiķa stāžā netiek ieskaitītas veselas 10 dienas, kad viņš atkārtoti pildīja Labklājības ministra pienākumus, jo šī darbība ir statistiski nenozīmīga. No viņa daudz neatpaliek Latvijas Zemnieku savienības politiķe Iveta Purne ar 453 dienu ilgām rūpēm par labklājību. ar 412 dienām Labklājības ministra amatā pietika Latvijas pensiju sistēmas autoram Jānim Ritenim. Priekšpēdējo vietu ieņem Ilona Jurševska ar 355 dienām. Pēdējo vietu Labklājības ministru reitingā pēc stāža ieņem negaidītā nāvē mirušais Roberts Jurdžs, kas šo jomu vadīja 294 dienas.

Secinājumi

Nebūs šoreiz secinājumi. Nav ko secināt. Vienīgi izriet tas, ka Latvijas pensionāri balso par saviem pāridarītājiem, savu interešu neaizstāvētājiem. Laikam nevēlas labākus dzīves apstākļus.