Neiekasēti nodokļi, nekārtības Finanšu ministrijas pārraugāmajā Valsts ieņēmumu dienestā, nepietiekami līdzekļi valsts kasē, nespēja indeksēt Latvijas pensionāru pensijas, katastrofāls līdzekļu trūkums medicīnā, skolotāju algām, nomērdētajai zinātnei. Skandalozi finanšu ministru galvojumi Liepājas Metalurgam.

Tā varētu turpināt un pat neatkārtoties. Kas notiek ar valsts līdzekļiem? Kas ir tas ministrs, kas ir vienlīdzīgāks par visiem citiem, un, kas var arī "piebremzēt" gaisā parauto ministru prezidentu? Pilnīgi pareizi - finanšu ministrs. Turklāt Latvijas politiskajā dzīvē ir izveidojusies tradīcija - finanšu ministrs ir tās pat politiskās partijas biedrs, kas ir deleģējusi savu ministru prezidentu. Līdz ar to - arī atbildība šajā gadījumā dubultojas.

Līdzīgi kā ar iepriekš aprakstītajām ministrijām - 24 finanšu ministri 19 Latvijas Republikas valdību sastāvā. Kādas var būt konsekvences, ja tīri matemātiski sanāk, ka viena finanšu ministra stāžs ir mazliet vairāk kā vienu astronomisko gadu. Vai tad gada laikā var sakārtot finanšu jomu? Neizskatās. Tomēr par agru priecāties, jo ir ministri, kuru stāžs ir krietni ilgāks par vienu gadu un ir arī krēsla deldētāji, kuru stāžs ir zem tā viena astronomiskā gada.

Līdzīgi kā ar citām ministrijām - arī Finanšu ministru darbības stāžs tiek analizēts no 1990. gada 7. maija līdz 2016. gada 11. februārim.

19 valdības un 24 Finanšu ministri. Vai arī šajā jomā politiskās partijas ir spēlējušas savas, tikai tām vien saprotamas "nacionālo interešu vadītās" spēlītes? Jā, nebijis gadījums ir tas, ka tik atbildīgā postenī ir bijuši 4 finanšu ministri, kas, amatu pildot, ir bijuši bezpartejiski. Visai paradoksāli izskatās tik atbildīga amata uzticēšana bezpartejiskajam Elmāram Siliņam Latvijas Tautas frontes deleģētā ministru padomes priekšsēdētāja Ivara Godmaņa valdībā. Rodas jautājums, vai tad tautfrontiski noskaņoti finanšu speciālisti nebija pieejami?

Ja par Finanšu ministru Andra Šķēles valdībā bija pats Andris Šķēle, tas tas nozīmēja tikai vienu - Andrim Šķēlem nebija pieejama piemērota kandidatūra šim postenim. Tomēr jāpiezīmē, ka bezpartejiskajam premjeram arī vajadzēja pamest Saeimas partijām visai gaļīgu kaulu. Piemēram, Andra Šķēles 1. valdībā Finanšu ministrs bija nodots Demokrātiskās partijas "Saimnieks" rokās. Jāatgādina lasītājiem, ka 6. Saeimā visvairāk vietu bija ieguvusi Ziedoņa Čevera vadītā partija, ko pazīstam arī ar nosaukumu Demokrātiskā partija "Saimnieks". Kas ir tieši šie ministri, ko Demokrātiskā partija "Saimnieks" deleģēja, ir redzams tabulā. Bet ja ņem vērā faktu, ka ministru prezidents ir valdības pirmais cilvēks, un finanšu ministrs ir otrs svarīgākais cilvēks valdībā, un visas citu ministru idejas, ieceres, plāni netiek īstenoti bez finanšu ministra akcepta, tad pēc loģikas izriet, ka bezpartejiskā ministru prezidenta Andra Šķēles lielākais balsts bija Roberts Zīle, līdz ar to arī partijas "Tēvzemei un Brīvībai" loma koalīcijā nebija zemē metama un uzskatāma par nevērtīgu. Rodas tikai jautājums, kādēļ tad politiskajā vidē neviens nekautrējās sadarboties ar Andri Šķēli, bet pēc Zatlera rīkojuma Nr.2 tik nacionālā un pareizā partija "VL!-TB/LNNK" nenovērsās no sava līdera Roberta Zīles, kas nu jau kādu laiku deldē Eiropas Parlamenta krēslu? Labi, retorisks jautājums. Vēl viens līdzīgs gadījums ir vērojams ar Induļa Emša valdību, kurā Finanšu ministra posteni aizņēma Oskars Spurdziņš no Tautas partijas, tās pat Tautas partijas, kas pasludināja par likvidāciju un vēl palika miljonu parādā. Oskara Spurdziņa gadījums liecina tikai to, ka koalīcijas spēcīgākajam partnerim tiek šis valsts finanšu pārzināšanas postenis. Šie visi minētie gadījumi ir izņēmumi no Latvijas politiskās virtuves tradīcijas. Pārējie gadījumi tiešām apstiprina, ka Finanšu ministrs tiek ņemts no valdību veidojošās koalīcijas vecākā partnera partijas.

Esam nonākuši līdz jautājumam, kam, kuram politiskajam spēkam ir jāuzņemas politiskā atbildība par neiekasētajiem nodokļiem valsts kasē, par sumpurņiem uzplečos, atvainojiet, Valsts ieņēmumu dienestā? Jā, lietoju šo terminu sumpurņi kā literāru apzīmējumu, kas aizgūts no krievu politiskās virtuves un arī daiļrunīgās mediju vides. Atbildības deleģēšanai mums ir divi izteikti līderi, tie politiskie grupējumi, kas ir izvirzījuši savus kandidātus valsts galvenā finanšu šķērdētāja amatam. Šie līderi ir divi sava laika politiskie līderi Latvijas politiskajā virtuvītē. Gan Tautas partija, gan arī Jauno laiku solītāji ar Repši priekšgalā un vienotīgās kašķu partijas Vienotība ir finanšu ministra amatā deleģējušas vienādu ministru skaitu - katrs politiskais grupējums ir izvirzījis 6 finanšu ministru amata kandidātus. Savukārt pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu politiskais "milzis" Latvijas Ceļš ir izvirzījis 4 finanšu ministru kandidātus, līdzīgi ir ar bezpartejiskiem finanšu ministriem. Arī to skaits ir 4. Gaišo komunistu un komjauniešu veidotā demokrātiskā partija "Saimnieks" un nacionālo interešu "aizstāvētāja" TB un TB/LNNK ir deleģējušas šim grūtajam amatam 2 finanšu ministrus katra. 

Tomēr ar ministru deleģēšanu vien nepietiek, lai ietekmētu valsts finanšu līdzekļu jomu. Ministram šajā amatā ir arī jāpavada kāds laiks. Šajā ziņā izteikts līderis ir politiskā partija Vienotība ar tās priekšteci Jauno laiku. Finanšu ministrijā izteikts līderis ir tieši šī politiskā partija, un var teikt, ka ar 3014 dienu ilgu stāžu jeb 34 procentiem no visu valdību kopējā darbības laika tieši šis politiskais spēks ir atbildīgs par pēdējā laika notikumiem ap Finanšu ministriju un tās pakļautības iestādi Valsts ieņēmumu dienestu. Ar "ierindas biedru" Andri Šķēli saistītais politiskais spēks "Tautas partija" Finanšu jomu pārvaldīja 2548 dienas jeb 29 procentus no visu valdību kopējā darbības laika. Bezpartejiskie finanšu ministri valsts līdzekļus iekasēja un izdalīja 1240 dienas jeb 14 procentus no visu valdību kopdarba laika. Latvijas ceļš valsts finanšu ceļu skatīja un veda 1102 dienas jeb 13 procentus no visu valdību kopējā stāža. Savukārt pastarīši un politiskās virtuves trešie dēli - Tēvzemei un Brīvībai un arī TB/LNNK par finansēm atbildēja 638 dienas jeb 7 procentus no visu valdību kopējā stāža.

Par Latvijas situāciju finanšu jomā atbild ne tikai politiskās partijas, kas  izvirzījušas savus kandidātus šim amatam, bet arī paši kandidāti. Pie mums ir tas, ko sauc par politisko atbildību - pirms vēlēšanām solīt vienu, pēc vēlēšanām rīkoties pilnīgi ačgārni. Par to, kādā kārtībā ir finanšu sistēma, visatbildīgākais ir neviens cits, kā Vienotības pārstāvis Andris Vilks. Viņam pieder līdz šim brīdim absolūtais rekords finanšu jomas pārvaldībā - 1463 dienas. Arī Ivara Godmaņa pirmās valdības bezpartejiskais finanšu ministrs Elmārs Siliņš izskatās visai pārliecinoši ilgi savā amatā, un jāpiebilst, ka tieši viņš sāka likt pamatus valsts finanšu sistēmai, un to darīja 1100 dienas. Tautpartijas finanšu druvas kombainieris Gundars Bērziņš finanšu druvu pļāva un kūla 916 dienas. No viņa daudz neatpalika otrs Tautas partijas finansists - Oskars Spurdziņš ar 890 dienām. Savukārt nacionāli orientētais finanšu ministrs, tagadējais Eiropas parlamenta deputāts Roberts Zīle par Latvijas finansēm rūpējās 638 dienas. Bijušais Latvijas bankas prezidents, citāta "Kā var nesolīt?" autors un visbeidzot marsietis Einārs Repše savu 600 dienu laikā pamanījās nepamatoti un pārsteidzīgi izsniegt valsts garantijas Liepājas flagmanim "Liepājas Metalurgam", un valsts, pateicoties šīm garantijām, no sava budžeta bija spiestas izņemt visai iespaidīgas naudas summas, ko varēja novirzīt neatliekamajām vajadzībām - skolotāju algu reformai un veselības jomai. Nu, ko? Ilgstpējīgākais ministru prezidents, tautā saukts arī par Konsolidovski un Lāčuku, kas Eiropas Komisijas viceprezidenta amatā runā par nepieciešamību sildīt ekonomiku, bet Latvijai vēl joprojām liek ievērot fiskālo disciplīnu, Valdis Dombrovskis par finanšu jomu gādāja 488 dienas. Tagadējais Labklājības ministrs, kas apņēmies rūpēties par pensionāriem un pensijām, Jānis Reirs, kādreizējais aktīvais komjaunietis, par valsts līdzekļu iekasēšanu un izdošanu gādāja 463 dienas. Izteiciena "Nasing spešal" autors Atis Slakteris 448 dienas bija pie finanšu pārvaldes stūres. Slavenais ekonomists Uldis Osis 412 dienas varēja parādīt savu kompetenci finanšu pārvaldībā. Tautas partijas pārstāvis Edmunds Krastiņš 294 dienas varēja parādīt savu kompetenci valsts finanšu jomā. Zinātniski līdzstrādāja ne tikai valsts ekonomiku, bet arī valsts finanšu plūsmu Aivars Kreituss, un tas ilga 286 dienas. Nu jau bijušais eirokomisārs, savulaik arī izglītības jomas diriģētājs un potenciālais Vienotības līderis Andris Piebalgs 248 dienas kūrēja finanšu jomu. Bijušais Latvijas republikas pirmās valdības vadītājs Ivars Godmanis arī varēja izbaudīt finanšu ministra amata smago nastu 232 dienas. Pirmā Latvijas finanšu ministre Indra Sāmīte savu sievišķo šarmu valsts finansēm ļāva skatīt 210 dienas. Par oligarhu dēvētais, bet tā arī nepierādītais, Andris Šķēle 140 dienas bija finanšu ministra vietas izpildītājs, turklāt tas notika tajā mirklī, kad viņš vadīja valdības kā bezpartejiskais ministru prezidents. Visīsākais stāžs ir Vasīlijam Meļņikam, kas pārstāvēja demokrātisko partiju "Saimnieks". Par tagadējiem Vasīlija Meļņika piedzīvojumiem gari un plaši tiek aprakstīts portālā pietiek.com. 

Epilogam

Par to, ka neizdotas palielināt nodokļu iekasējumu, ka finanses trūkst visiem - nav runu. Un šeit, šajā amatā var atrasties arī ģēnijs, bet, kamēr nemainīsies valsts varas pārstāvju attieksme pret valsts budžeta līdzekļu izšķērdēšanu, tikmēr nevienam nebūs motivācijas maksāt nodokļus. Un kāpēc lai maksātu, ja finanses visu laiku trūkst un visi tiek baroti ar solījumiem? Vai mēs varam iedomāties situāciju, kad uzņēmējs ar solījumiem "baro" Valsts ieņēmumu dienestu par to, ka nodokļi tiks nomaksāti pilnā apmērā, bet galu galā tie netiek nomaksāti? Kas notiek ar šādu uzņēmēju? Pareizi - notiek nekas labs, tas ir, sodi, soda procenti un visbeidzot īpašumu atņemšana. Tagad arī cietumsods. 

{jcomments off}