Gāzes tirgus liberalizācija, ražojošā rūpniecība, ēku siltināšana, elektroenerģijas tirgus atvēršana un vēl daudz kas cits, ieskaitot gaidāmo LMT un Lattelecom apvienošanu un nodošanu Telia Sonera īpašumā. Latvijas ekonomika stagnē, neattīstās, IKP gan aug, bet tikai uz papīra. Reālajā dzīvē tomēr nedz uzņēmēji, nedz arī darba ņēmēji nav pārliecināti, kas notiks rīt, parīt vai nākamgad. 

Prasmīgās rokās, ekonomikas attīstība ir iespējama, ja tiek pieņemti pareizi, pamatoti un izsvērti lēmumi. Lielākais kuriozs, ar ko ekonomikas ministrija nāca klajā, bija paziņojums, kādēļ nevar atcelt pulksteņa grozīšanu - mums jāgroza, lai tika nepaliktu vienā laika joslā ar Krieviju, kas gan no laika grozīšanas jau ir atteikusies. Ja ekonomikā visi lēmumi tiek pieņemti aiz bailēm no Krievijas, lai tikai nebūtu kā Krievijā vai vismaz tam līdzīgi, tad tas ir tuvredzīgi. Ir taču pieņemts, ka ekonomisti savus uzskatus pamato ar nopietnāku argumentāciju kā bailes. Šoreiz ir jāieskatās, kas tad visus 25 neatkarības gadus ir kūrējis ekonomikas ministriju. Kurš politiskais spēks ir karams pie lielā āķa par Latvijas ekonomikas gremdēšanu un nepārdomātajiem lēmumiem.

Patiesībā aina ir ļoti nožēlojama, un izskatās, ka ekonomikas ministru mums ir vairāk kā atjaunotās Latvijas neatkarības gadu. Lai cik skumji būtu atzīt, tomēr jāsaka, ka mums pie stūres ir 32. ekonomikas ministrs. Lai ievērotu konsekvences, tiks analizēti un svērti visi darījumi un nedarījumi no 1990. gada 7. maija, kad tika saformēta Ivara Godmaņa pirmā valdība, un līdz pat Māra Kučinska valdības apstiprināšanai 2016. gada 11. februārī.

Līdzīgi kā Ārlietu ministrijas gadījumā ir jāsecina, ka 19 valdību laikā mums ir bijis 31 ekonomikas ministrs. Ja ir šādu kadru mainība ekonomikas ministru amata krēslā, tad rodas loģisks jautājums, cik tad nopietna ir politisko partiju attieksme pret visas Latvijas ekonomikas jomu? Tik lielas rotācijas sekas arī ir tādas, ka mēs pārdodam visu, ko varam, neražojam un deklarējam, ka kļūsim par pasaules zaļāko valsti, tiesa, bez iedzīvotājiem, ar partiju bonzām, ministriem, deputātiem, kas lems, ko darīt stirnu baram, vai vilku ģimenei tajā zaļajā Latvijā. 19 valdības, 31 ministrs, Latvijas neatkarības 25 gadi. Nožēlojami.

Ja ar tīri statistiskām uzskaitīšanas metodēm varētu noskaidrot, kura politiskā partija ir visvairāk atbildīga par ekonomikas jomu valsts mērogā, tad pirmajā vietā mums būtu Nacionālā Apvienība, kuras pārstāvji bieži vien bļauj, ka viņu idejas nevienu neinteresē, un ka viņiem neko neļauj darīt. Kā neļauj, ja Nacionālā apvienība un tās priekšteces TB, TB/LNNK kopumā ir deleģējušas 7 ekonomikas ministrus? Jā, 7 ministrus! Otrs lielākais Nacionālās apvienības konkurents ekonomikas ministru sējā ir nu jau galveno lomu zaudējusī Vienotība ar tās priekšteci Jauno Laiku. Šī apvienība ar visiem tās priekštečiem ir deleģējusi 5 ekonomikas ministrus. Jāpiebilst, ka patiesībā jau būtu jāuzskata, ka Vienotībai ir bijuši 6 ekonomikas ministri, jo Reformu partijas pārstāvis Vjačeslavs Dombrovskis pēc partijas šķelšanās ar partijas vadības svētību iekļāvās Vienotībā kā Vienotības deleģētais ekonomikas ministrs. To lieliski var redzēt tabulā. Bet nu lai pagaidām paliek skaidrs fakts - Vienotībai ir bijuši 5 ekonomikas ministri. Daudz lamātā Tautas partija, kurai bijusi saistība ar vienu no 3A - Andri Šķēli - ekonomikas ministru amatam ir deleģējusi 4 kandidātus. Savukārt 90. gadu politiskais tīģeris Latvijas ceļš Latvijas ekonomikai nav pievērsis uzmanību, ko apliecina fakts, ka šis politiskais spēks visā savā darbības laikā ir deleģējis tikai 3 ekonomikas ministrus. Līdzīgs skaits ir to ekonomikas ministru, kuriem aiz muguras nebija konkrēta politiskā spēka atbalsts - tā sauktie bezpartejiskie ekonomikas ministri. Jāpiezīmē, ka visi šie ministri darbojās Ivara Godmaņa 1. valdības laikā. 

Latvijā ekonomikas jomā tomēr ir valdījusi Jaunā laika vienotības ēra. Neskatoties uz to, ka apvienība VL!-TB/LNNK ir deleģējusi 7 ekonomikas ministrus, tomēr Vienotības un tās priekštecis Jaunais laiks laika ziņā ir vadījis ekonomikas ministriju ilgāk - 1773 dienas jeb 19 procentus no visu valdību kopējā darbības laika. Otrs līderis ekonomikas kūrēšanā ir apvienība VL!-TB/LNNK, kas valsts ekonomiskās situācijas uzlabošanai ir veltījusi 1683 dienas jeb 18 procentus no visu valdību darbības laika. Savukārt Tautas partija, kas šī brīža politiskajā dzīvē ir kļuvusi par lamuvārdu un tiek asociēta ar Andra Šķēles kabatas partiju, ekonomikas attīstību administratīvā ceļā vadīja 1193 dienas jeb 13 procentus no visu valdību darbības laika. Visai nebijusi parādība līdz šim brīdim ir vērojama tieši ekonomikas ministrijas vadībā - 1167 dienas  jeb 12 procentus no visu valdību kopējā darbības laika ekonomiku ir vadījuši bezpartejiskie ministri. Arī Latvijas glābēja Valda Zatlera dibinātās reformu partijas ministri ir atbildējuši par ekonomiku 821 dienu jeb 9 procentus no visu valdību kopējā darbības laika. Buldozerista Ainārā Šlesera politiskais projekts Latvijas Pirmā partija ekonomikas attīstībā ir atstājusi zināmu pēdu nospiedumu 716 dienu jeb 7 procentu apmērā. Līdzīgu nospiedumu ekonomikā ir atstājusi apvienība Zaļo un zemnieku savienība kopā ar tās priekšteci un veidotāju Latvijas zemnieku savienību. Šī apvienība ekonomikas attīstības virzienus ir noteikusi 669 dienas, jeb 7 procentus no visu valdību darbības laika.

Visai zīmīgs izskatās fakts - Latvijas politiskās dzīves pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu politiskais līderis - apvienība Latvijas ceļš - par ekomomiku ir uzņēmies atbildību 5 procentu apmērā jeb 445 dienas no visu valdību kopējā stāža. Kuriozums slēpjas tajā apstāklī, ka tāds nu jau vairs nezināms politiskais spēks kā Tautsaimnieku politiskā apvienība Latvijas ekonomiku vadīja 458 dienas, vairāk nekā Latvijas Ceļš, kaut arī procentuālais sadalījums ir gluži tāds pats - 5 procenti. Ko tas liecina? Tikai vienu - Latvijas ceļam bija pavisam citas intereses, kas nebija saistītas ar Latvijas ekonomikas attīstību. Ziedoņa Čevera un citu gaišo komjauniešu būvētā politiskā grupa - Demokrātiskā partija Saimnieks - par Latvijas ekonomiku atbildēja 242 dienas, bet buldozerista Aināra Šlesera pirmais politiskais projekts Latvijas Jaunā partija ekonomiku diktēja 222 dienas. Abi iepriekš minētie politiskie projekti ekonomikas nozari  katrs kūrēja 2 procentu apmērā no visu valdību kopējā darbības stāža.

Tautai ir jāzina savi varoņi ekonomikas jomā, līdzīgi kā tas ir citās jomās, kas saistītas ar valsts pārvaldi. Kaut arī Latvijā ir bijušas 19 valdības, toties ekonomikas ministru skaits ir lielāks - 26 ekonomikas ministri. Ekonomikas kūrēšanā vislielāko lomu spēlējis tagadējais Vienotības ģenerālsekretārs - "tumbočku" Artis Kampars ar 955 dienām. Aigars Kalvītis par ekonomikas jautājumiem atbildēja 950 dienas. Savukārt "pianists" Daniels Pavļuts ieņem trešo vietu ar 821 dienu. Arnis Kalniņš 785 dienas noteica ekonomikas attīstības virzienu. Juris Lujāns 716 dienas vadīja šo jomu. Tēvzemnieks Gundars Krasts Ekonomikas ministrijas darba kārtību noteica 597 dienas. Savukārt tagadējais eiroparlamentārietis Krišjānis Kariņš, kas iesāka tiesvedību pret Aivaru Lembergu un arī prāvošanos zaudēja, ekonomiku diriģēja 491 dienu. Tagadējā finansu ministre Dana Reizniece-Ozola, kuras laikā Latvijas ekonomikas ministrija sāka gāzes tirgus liberalizācijas noteikumu izstrādi, ekonomistus komandēja 463 dienas. Jānis Zvanītājs no D. Reiznieces-Ozolas neatpaliek daudz - 458 dienas. Savukārt dievlūdzējas sabraucējs Kaspars Gerhards ekonomikas ministrijas dienaskārtību noteica 448 dienas. Latvijas ceļa pārstāvis un "Kluba 21" vadītājs Ojārs Kehris ekonomikas vadlīnijas koriģēja 412 dienas. Tagadējais Jelgavas domes deputāts Jurijs Strods ekonomikas ministra krēslā pabija 314 dienas. Savukārt reformu partijas pārstāvis Vjačeslavs Dombrovskis 287 dienas centās īstenot dažādas ekonomiskās reformas. Ekstēvzemnieks Vladimirs Makarovs 265 dienas bija aicināts īstenot nacionālu ekonomikas atlabšanu. 242 dienas ekonomikas attīstības tempus un virzienus noteica Atis Sausnītis. No viņa atpaliek bijušais Tautas partijas deleģētais, viens no apvienības "Vienotība" dibinātājiem Aigars Štokenbergs ar 214 dienām. Vislielākās privatizācijas batālijas notika Latvijas Zemnieku savienības pārstāvja Laimoņa Strujeviča 206 dienu ilgajā ministrēšanas laikā, kad tika lemts privatizēt kādu no Ventspils lielajiem tranzīta flagmaņiem. Savukārt Aivars Kreituss ekonomiku zinātniski līdzstrādāja 196 dienas. Pirmais ekonomikas ministrs Jānis Āboltiņš, kas savulaik sarakstīja grāmatu "Biju biedrs, tagad kungs", ekonomikas attīstību noteica 186 dienas, bet Ainārs Šlesers ekonomiku buldozerēja 165 dienas. Šie divdesmit nosauktie ekonomikas ministri arī ir bijuši galvenie ekonomikas attīstības noteicēji, jo viņu stāžs ir pietiekami liels, lai ietekmētu šo nozari. Atlikušie seši ekonomikas ministri ar stāžu no 59 līdz 8 dienām ir tikai ekonomikas ministru vietas izpildītāji, kamēr tiek atrasti atbilstošas kompromisa figūras. Un tā. Tēvzemnieks Gaidis Bērziņš 59 dienas aizvietoja pilntiesīgu ekonomikas ministru. Aināra Šlesera ekonomiste Ingrīda Ūdre 57 dienas izpildīja ekonomikas ministra pienākumus. Jaunā laika pārstāvis Ivars Gaters 40 dienas ekonomikas ministra vietā parakstīja atbilstošus dokumentus.

Par kampēju sauktais Andris Šķēle 29 dienas noteica ekonomikas dienaskārtību. Savukārt bijušais LPSR LKP CK ideoloģiskais sekretārs Anatolijs Gorbunovs ekonomiku ideoloģiski komandēja 25 dienas, bet Lielais Vilis - Vilis Krištopans 8 dienas aizvietoja ekonomikas ministru.

Secinājumu vietā

Pavirši pārskrienot dažu ekonomikas ministru biogrāfijām, ne vienmēr izdevās atrast šo personu saistību ar ekonomikas nozari kaut vai tikai izglītības jomā. Šī joma - ministru atbilstošā izglītība ir atsevišķu pētījumu vērta, un tas pašlaik neietilpst tuvākajos uzdevumos. Tomēr rezultāti, kādi paveras šajā brīdī Latvijas ekonomikā, liecina to, ka mēs esam tur, kur mēs esam - dziļi, dziļi bezdibenī. Un vai arī varētu būt savādāk, ja salīdzinājumā ar Ārlietu ministriju, kur ministru skaits pat ir mazāks par valdību skaitu, un kur tika realizēta kaut kāda "konsekventa ārpolitika", ekonomika nav bijusi ērta nevienai politiskajai partijai, kas vēlējusies piedalīties valdības veidošanā. Un sekas ir redzamas.