Katras neatkarīgas valsts pazīme ir valsts interešu pārstāvība starptautiskajās līmenī. Valdībā ar to nodarbojas Ārlietu ministrs, kas darbojas saskaņā ar valsts parlamenta apstiprinātām ārpolitikas vadlīnijām. It īpaši diplomātu nozīme ir svarīga, ja blakus ir kaimiņš, kura impēriskās tendences nav

mazinājušās, un tā rīcībā ir visai ievērojamas ekonomiskās, militārās un arī diplomātiskās sviras, lai mēģinātu diktēt savu dienas kārtību tādai valstij kā Latvija. 2016. gada 26. janvārī Saeimā Ārlietu ministram bija jāsniedz atskaite par padarīto un arī par plānotajiem darbiem ārpolitikas jomā.

Izskanēja dažu deputātu viedoklis, ka Ārlietu ministrs nav darbojies Latvijas valsts interesēs. Šajā rakstā netiks analizēts, vai kāds ārlietu ministrs ir darbojies valsts interesēs. Tiks aplūkots, cik ārlietu ministru mums ir bijuši, kādi politiskie spēki ir deleģējuši savus kandidātus šim atbildīgajam postenim (dati līdz 2016. gada 11. februārim.)

Pēc apkopotās informācijas izriet, ka Latvijā ir bijuši 27 ārlietu ministri. Tas ir formāli uzskatot visus ārlietu ministrus. Īpatnējs skaitlis, it īpaši, ja ņem vērā, ka Latvijā ir bijušas tikai 19 valdības. Tomēr ieskatoties rūpīgāk, ir redzamas dažādas ārlietu ministru pārbīdes. Ārlietu ministrs ar vismazāko stāžu - 1 dienu - ir Helēna Demakova. Protams, jāpiebilst, ka šī ministre tikai izpildīja Ārlietu ministra pienākumus uz laiku, lai varētu atrast atbilstošu kandidatūru. Tas nekas, ja arī vienas dienas laikā var atrast piemērotu ministru kandidātu. Tas gan ļauj secināt, ka Latvija ir "bagāta" ar pieredzes bagātiem profesionāļiem diplomātijā. Labi, jokus pie malas. Turpinot Helēnas Demakovas sāgu, viņai pieder arī otrs īsākais Ārlietu ministra stāžs - Aigara Kalvīša 2. valdībā nomainot ārlietu ministru Arti Pabriku šajā postenī, lai pēc 11 dienām to atstātu par labu Mārim Riekstiņam. Pievērsīsimies politisko spēku atbildībai par Ārlietu ministriju.

Pēc politisko partiju deleģēto Ārlietu ministru skaita apkopošanas izriet, ka sava laika niknākie konkurenti par varu - Latvijas ceļš un Tautas partija ir deleģējušas vienādu skaitu ārlietu ministru - 10 ministri katrai no šīm partijām. Šī brīža varas partija un līdz pat 2015. gada 5. decembrim arī koalīcijas līdere Vienotība ir deleģējusi 3 ārlietu ministrus, kuru politiskās partijas piederība ir bijusi visai skaidri definēta. Interesantāka situācija paveras, ja pievēršas ārlietu ministriem, kuru politiskā pārliecība nav skaidri definēta. Šādi ministri ir divi - Sandra Kalniete un Aivis Ronis. Laikā, kad Sandra Kalniete bija ārlietu ministre, viņa nebija precizējusi savu politisko pārliecību un arī nebija atklājusi savu politisko piederību. Tomēr jāsaka, ka Sandra Kalniete pēc 2006. gada ir atklājusi savas politiskās simpātijas - Vienotības priekšteča - partijas"Jaunais laiks" veidolā. Jāpiezīmē, ka Sandra Kalniete par ārlietu ministri kļuva par marsieti sauktā mesijas Eināra Repšes valdībā. Un ir maz ticams, ka tajā laikā S. Kalnietei nebija Jaunā laika atbalsts. To netiešā veidā pierāda fakts, ka Latvijas ministru prezidents Einārs Repše tieši Sandru Kalnieti virzīja kā Latvijas pārstāvi Eiropas Komisijā. Līdz ar to - Kalniete vairāk vai mazāk būtu jāuzskata kā Jaunā laika deleģētā ārlietu ministre un viņas darbības stāžs jāpieskaita Jaunā laika mantinieces Vienotības atbildībai par ārlietu ministriju. Savādāka situācija ir ar otru nepolitisko ārlietu ministru - Aivi Roni, kas ir karjeras diplomāts, un pēc sava ministra pilnvaru laika beigām nav pieslējies nevienai politiskajai partijai. Šādā gadījumā tiešām ministrs ir bezpartejisks. Visai kurioza situācija veidojas ar vienīgo Reformu partijas ārlietu ministru - Edgaru Rinkeviču, kas bija ārlietu ministrs gan kā Reformu partijas pārstāvis, gan arī tagad kā Vienotības pārstāvis.

Analizējot sausos skaitļus, izriet, ka Latvijā visnopietnāk ārlietu jomu ir diriģējis 20. gadsimta deviņdesmito gadu līderis - Latvijas ceļš. Jāpiezīmē, ka tieši šī politiskā spēka dominances laikā Latvija sāka savu iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO. Līdz ar to pār šī politiskā spēka politiķiem gulstas politiskā atbildība par Latvijai nelabvēlīgiem iestāšanās noteikumiem un arī minimālo izņēmumu nosacījumiem. Latvijas ceļš ārlietas ir kūrējis 3649 dienas jeb 39% no visu valdību laika. Nākamais ietekmīgais ārlietu pārraudzītājs ir nu jau maksātnespējīgā un likvidētā Tautas partija ar 2240 dienām un 24% īpatsvaru no visu valdību kopējā darbības laika. Līdz 2016. gada 11. februārim trešais nopietnais ārlietu bīdītājs ir Vienotība ar 1105 dienām un 12% valdību darbības laika īpatsvara. Salīdzinājumā ar uzskaitītajām varas partijām, Latvijas  neatkarības ieguvēji - Latvijas Tautas fronte  ārpolitiku vadīja 903 dienas jeb 9%. Politiskie jaunpienācēji - Reformu partija - par ārlietām atbildēja 821 dienu jeb 9% no visa valdību kopējā darbību laika. "Bezpartejiskā" Sandra Kalniete, kuras laikā Latvija piedalījās Irākas okupācijā, ārlietas vadīja 488 dienas jeb 5% no visu valdību darbības laika. Bezpartejiskais Aivis Ronis ārlietu kuģi vadīja tikai 2% no valdību darbības kopējā laika jeb 187 dienas. 

Ārlietu ministriju visilgāk kopumā ir vadījis Latvijas ceļa pārstāvis Valdis Birkavs, šo posteni aizņemot 1865 dienas. Otrajā vietā ir no skapja iznākušais tagadējais ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs. Trešās vietas "ieguvējs" ir Latvijas ceļa pārstāvis Indulis Bērziņš ar 1210 dienām, kam uz pēdām min ekstautpartijietis, sabiedrības Citai politikai pārstāvis un vēlākais Vienotības ministrs Artis Pabriks ar 1194 dienām kopumā. 5.-6. vietu dala pirmais atjaunotās Latvijas Republikas ārlietu ministrs Jānis Jurkāns un tautpartijietis Māris Riekstiņš - abi ministrējuši 903 dienas. Georgs Andrejevs, kas atzina, ka ir sadarbojies ar LPSR Valsts drošības komiteju, ārlietas kūrēja 574 dienas. Savukārt nenosakāmas politiskās piederības ārlietu ministre Sandra Kalniete dažādus signālus no Eiropas Savienības un arī NATO institūcijām uztvēra un retranslēja bauru valdībai 488 dienas. Latvijas valdību universālais kareivis Ģirts Valdis Kristovskis, ko Lato Lapsa vienā televīzijas diskusijā iznesa cauri ar vienkāršu jautājumu par PVN vai apgrozījuma nodokli, ārlietu armiju komandēja 355 dienas. Tiešām apolitiskais ārlietu ministrs Aivis Ronis ārlietu resoru vadīja 187 dienas. Sandru Kalnieti nomainījušais Rihards Pīks par ārlietām atbildēja 132 dienas, un Helēna Demakova patiesībā ir uzskatāma tikai par ārlietu ministra pienākumu pildītāju - 11 dienās īsti Latvijas intereses ārzemēs pārstāvēt neizdevās.

Epiloga erzacprodukts (produkta izstrādājums)

Latvijā par ārlietām kopumā ir atbildējuši 12 cilvēki. Katrs savā laikā, katrs savā valdībā, un dažs pat ne vienā vien. Tomēr ir palicis neatbildēts jautājums - vai ārlietu ministri vienmēr ir ņēmuši vērā Latvijas intereses. Iestājāmies Eiropas Savienībā, bet vai mūsu iestāšanās noteikumi bija tik izdevīgi kā Lielbritānijai vai Dānijai? Vai Latvijā ir jāuzņem bēgļi, un ja neuzņems, tad kāpēc ārlietu ministrs biedēja ar Latvijas palikšanu starptautiskajā izolācijā? Kāpēc Vācija atjauno robežkontroli uz Šengenas zonas valstīm, bet Latvijai savu interešu nav šajā jautājumā. Kāpēc ārlietu ministrs neaicināja divas Eiropas Savienības dalībvalstis ievērot pieņemto Dublinas konvenciju, vai arī bēgļu piespiedu kvotu sastādīšanas brīdī neaicināja publiski izsludināt ārkārtas stāvokli ES teritorijā? Uz šiem jautājumiem atbilžu nav, un diez vai būs. 

 {jcomments off}