Bet fakts uz pasaules ir pati visietiepīgākā lieta.

/M. Bulgakovs. "Meistars un Margarita"/

Analizējot 12. Saeimas vēlēšanu rezultātus un sociālo tīklu sekotāju profilus, nejauši uzdūros kādam interesantam mikroblogošanas vietnes "Twitter" ierakstam neilgi pirms 4.oktobra, tas ir pirms vēlēšanu dienas, un lai nenovērstu savu uzmanību no aktuālajām priekšvēlēšanu diskusijām, atliku šī ieraksta autora bloga satura analīzi uz vēlāku laiku. Tagad, kad ir parādījies brīvāks mirklis starp promocijas rakstīšana nepieciešamās zinātniskās literatūras lasīšanu, pievērsos laikraksta "Bauskas dzīve" žurnālista Ulda Varneviča privātajā blogā pausto ideju analīzei.

Arī šoreiz es savā publikācijā apgalvoju, ka tiks diskutēts par ideju, ko popularizē Uldis Varnevičs, un nepievērsīšos idejas autoram, un necentīšos oponentu raksturot, izmantojot dažādus epitetus. Es ceru no šīs diskusijas atsvaidzināt savas akadēmiskās zināšanas par politiskajiem procesiem, kā arī pasmelties vērtīgus ieteikumus, lai kādreiz tos varētu īstenot dzīvē. Tātad - nekā personīga, un visu cieņu oponentam. Vadīsimies pēc principa - strīdā dzimst patiesība.

Pirms sākšu pievērsties man un man līdzīgi domājošajiem cilvēkiem veltītajam Ulda Varneviča bloga ierakstam, atgādināšu pāris lietas, par ko es iestājos. 

Vispirms  - Latvija ir demokrātiska valsts, un demokrātiskiem ir jābūt pārvaldes procesiem. Vienlīdzīgas iespējas visiem Latvijas iedzīvotājiem piedalīties vēlēšanās, tikt ievēlētiem, vienlīdzīgas iespējas īstenot savu politisko pārliecību un arī vienlīdzīgas iespējas atbildēt par savu rīcību vēlētāju, kas ir augstākais suverēns, priekšā. Ja ir sīkāka interese izpētīt programmatiskās nostājas, lūdzu, skatieties rakstam pievienotos failus.

Un tā, pievērsīsimies man un man līdzīgi domājošajiem cilvēkiem veltītajam bloga ierakstam.

Pirmais faktors - ideoloģija

Kā apgalvo Miķelis Ašmanis savā grāmatā "Politikas teorija", sabiedrībai nozīmīga ir partijas ideoloģija, proti, uz kādu savas sociālās grupas interešu īstenošanu un kādiem līdzekļiem orientējas partija, cik būtiskas sociālajai grupai un cik reālistiskas ir partijas paužamās intereses, cik efektīvas ir tās piekopjamās darbības metodes, kas izpaužas partijas politiskajā platformā - partijas mērķu un politisko metožu pamatnostādnēs. Tā ir lielā mērā atkarīga no partijas doktrīnas - mācības, pēc kuras vadoties tiek saskatītas un izvērtētas partijas pārstāvamās sociālās grupas intereses, to īstenošanas spējas, nosacījumi un metodes. Tātad - pēc Ulda Varneviča apgalvotā - Tautas varas partijas ideoloģija ir izveidot partiju, kas ļautu realizēt partijas biedru kontroli pār valdi, pār ievēlētājiem deputātiem ar mērķi to pārnest ne tikai uz partiju, bet arī uz Saeimu un citām vēlētām institūcijām. Vienā vārdā – demokrātija. Šī vārda īstajā izpratnē, nevis tā, kā to esam pieraduši lietot. Partijas mērķis ir īstenot biedru kā grupas intereses un ideālus. Paliek neatbildēts jautājums no iepriekšējās sērijas - kas būs šī politiskā spēka biedri? Kā jau minēju - katrai partijai ir biedri, atbalstītāji un simpatizanti. Kas šajā gadījumā būs minētā politiskā spēka mērķauditorija, elektorāts? Kuras iedzīvotāju grupas intereses minētā partija pārstāvēs? Apgalvot, ka partija pārstāvēs tās biedru intereses, nozīmē neko nepateikt. Ja jau no politiķiem tiek prasīta konkrētība, tad nu arī šoreiz no topošajiem politiķiem arī tiek prasīta tieši tāda pat konkrētība. Līdz ar to - paliek atvērts jautājums par to, kuras iedzīvotāju grupas intereses tiks pārstāvētas, jo visas sabiedrības intereses viena partija pārstāvēt nevar, kā to liecina vēsture. Ja tā ir viena politiskā partija, tad tas atgādinātu vienas partijas diktatūru, kas tika pārtraukta 1989. gada martā. 

Otrais faktors - demokrātija

Apgalvot, ka šī brīža politiskā sistēma nav demokrātiska, nav iespējams. Jāsaka, ka tajā ir trūkumi, kurus var labot arī bez jauna politiskā spēka veidošanas. Ir iespējams darboties arī esošo politisko partiju rindās, mēģinot ieviest dzīvē tos politiskos principus, par kuriem iestājas Uldis Varnevičs. 

Visai nekorektu retorikas paņēmienu izmanto Uldis Varnevičs, apgalvojot, ka visi tie, kas kritizē viņa ideju par Tautas varas partijas nepieciešamību ir saistīti ar oligarhiem. Nāksies minēto kungu apbēdināt - es nepārstāvu nevienu oligarhu un arī netaisos pārstāvēt to intereses. Ieteiktu apmeklēt KNAB mājas lapu un izmantot iespēju iepazīties ar Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas ziedotāju sarakstiem un mēģināt tur atrast cilvēkus, kas saistīti ar oligarhiem. Nevaru apgalvot neko par citiem politiskajiem spēkiem, tāpēc atļaušos nepiekrist apgalvojumam par to, ka kritizētāji pārstāv kāda oligarha intereses.

Arī apgalvojums, ka kritizētājiem nav pieņemama partija, kur visu lems biedri, ir pārspīlējums. Šī brīža politiskās kultūras izpausmes liecina, ka tāds politiskais spēks ir nepieciešams, tāpat kā ir nepieciešams sakārtot valsts pārvaldes jomu. Diemžēl 12. Saeimas vēlēšanu rezultāti rāda, ka Latvijas sabiedrību vēl joprojām var apmuļķot un apstulbināt ar politiskajiem solījumiem, un pēc ievēlēšanas spēlēt savas aizkulišu spēles un tirgoties ar politiskajiem amatiem un ietekmi, atbalstu. Tiek aizmirsts pats galvenais - politiskās darbības virsmērķis - īstenot Latvijas vēlētāju intereses. Jā, šobrīd Latvijas politiskā dzīve tuvojas savam viršanas punktam, kā tas bija 1934. gadā, kad Kārlis Ulmanis likvidēja Latvijas Republikas demokrātiju. Jāatgādina, ka U. Varnevičam nepiemīt pāvesta nemaldīgums un vienīgās patiesības monopols, kad tiek runāts par Latvijas demokrātiju. Arī es un LSDSP ir par demokrātisku Latviju un demokrātisku tās pārvaldi.

Trešais faktors - politiskās partijas uzdevumi

Atkal nākas atgriezties pie Latvijas politoloģijas klasiķa Miķeļa Ašmaņa uzskatiem: "Politikā iestādes, organizācijas īsteno vai nu tās izveidojušo cilvēku un viņu grupu gribu un intereses, un tā ir to funkcija, vai arī šīs iestādes kalpotāju, personāla pašu intereses (to var novērot bieži vien), bet tā jau ir šo organizāciju disfunkcija, novirze no uzdevuma veikšanas. Tādā gadījumā par politikas subjektu jāuzskata ne pati institūcija, bet gan tajā sazvērējušos cilvēku grupa, kliķe, kas īsteno savas patstāvīgās, nevis iestādījumam uzticētās intereses." Jā, tieši tāpēc ir nepieciešama skaidrība par konkrētās partijas ideoloģiskajiem mērķiem, lai saprastu, vai Tautas varas partija pildīs savu funkciju vai arī īstenos šauras grupiņas dalībnieku intereses. Piemēru šim Latvijas vēsturē netrūkst. Kaut vai Tautas partija, kaut vai Reformu partija. Šie ir divi piemēri. Ar ko tas ir beidzies, zinām - ar likvidāciju un asimilāciju citās partijās.

Pašreiz Tautas varas partijas plūstošā koncepcija ir vienkārši salīdzināma ar cilvēku pūli ostā, kam tiek piedāvāts sākotnēji nopirkt kuģi, un pēc tā iegādes sakāpt uz klāja un nolemt, kurp peldēt. Nezinu, vai U. Varnevičs dodas uz veikalu tāpat vien, un tur uz vietas lemj, ko pirkt, vai tomēr dodas iepirkties ar konkrētu iepirkumu sarakstu rokās. Protams, nav obligāti jāatklāj, kurp doties, un ko iepirkt.

 Viņi - oligarhu gribas īstenotāji, mēs - patiesības sludinātāji

Visai nekorekti ir apgalvot, ka tikai U. Varnevičs un viņa atbalstītāji vēlas kaut ko mainīt un labot. Arī šeit viņiem nepieder patiesības monopols. Katrā partijā var atrast cilvēkus, kas ir gatavi idejas vārdā darboties, mainīt kaut ko un labot. Protams, vieglāk ir apsūdzēt visus sadarbībā ar oligarhiem, kā to izdarīja nu jau mūsu bijusī tiesiskuma koalīcija, kas nupat ir ieķēpājusies politisko aizkulišu spēlēs par Āboltiņas mandātu un Zaķa balsu pirkšanas skandālu. Kā jau minēju, es aicinu diskutēt par konkrētu tēmu, par iespējām un mērķiem. Ja U. Varnevičs ieklausītos teiktajā, tas ir, rakstītajā, pēc būtības, šai diskusijai būtu lielāka jēga un lietderīgums visiem iesaistītajiem. Latvijas sociāldemokrāti par Latviju kā neatkarīgu valsti runāja jau 1905. gadā. Pirmais neatkarīgas Latvijas ideju izvirzīja sociāldemokrāts, liepājnieks Miķelis Valters. Ja runājam par Latvijas Republikas Satversmi, tad tā ir radīta pēc Veimāras republikas konstitūcijas parauga. Nevar noliegt, ka tai ir savi trūkumi. Ir, tie ir novēršami, un tas agri vai vēlu būs jādara. Tikai diskusijās var nonākt pie kaut kādas skaidrības un kompromisa, kas ir pieņemams visām sabiedrības grupām. Atšķirībā no hipotētiskās Tautas varas partijas, ir politiskās partijas, kuras U. Varnevičs dēvē par oligarhu partijām, kurām ir ļoti skaidri politiskie mērķi un arī pasākumu komplekts, kā to īstenot, un arī partijas iekšējā infrastruktūra, kuras izveide vairs nav nepieciešama. Ar šiem dokumentiem var iepazīties pielikumā.

Problēma ir tāda, ka U. Varnevičs nevēlas tikt pārprasts, tāpēc klusē par savām idejām, toties visai dāsni savus oponentus un kritizētājus dēvē par oligarhu gribas izpildītājiem. Šī tehnoloģija jau reiz tika izmantota. 2011. gadā, kad vajadzēja kādu personu no Rīgas pils nogādāt Jēkaba ielas namā. Protams, piespiest runāt par savām idejām nevienu piespiest nevar, un arī nevajag piespiest, tomēr arī nevajadzētu visus bez izņēmuma nodēvēt par oligarhu gribas īstenotājiem. Nepareiza pieeja, jo tā var zaudēt potenciālos partijas biedrus, ja vien tā nav paredzēta kā elitāra vai kadru partija. Tā var zaudēt arī potenciālos sadarbības partnerus. Tāpat nekorekts ir apgalvojums, ka kritizētāji nespēs saprast Tautas varas partijas augstos mērķus, kamēr tie nebūs atbrīvojuši savus prātus no uzspiestajiem jēdzieniem. Tā teikt - Tautas varas partija būs tikai izredzētajiem, aklā un fanātiskā ticībā balstītajiem prātiem.

Rezumējuma vietā

Atļaušos savam oponentam atgādināt, ka aicinu uz konstruktīvu diskusiju, nevis paviršu atgaiņāšanos, kā tas notiek pašlaik. Par pieminēto manu neizpratni jāsaka, ka Tautas varas partijas idejiskais tēvs nav parūpējies atbildēt uz pašiem vienkāršākajiem jautājumiem, kas viņam tikuši pieklājīgi uzdoti, lai labāk izprastu viņa ideju. 

Attachments:
Download this file (deklaracija.pdf)deklaracija.pdf[ ]68 kB
Download this file (LSDSP_statuti.pdf)LSDSP_statuti.pdf[ ]190 kB
Download this file (programma.pdf)programma.pdf[ ]179 kB