Bet fakts uz pasaules ir pati visietiepīgākā lieta.

/M. Bulgakovs. "Meistars un Margarita"/

Šajā rakstā es vēlētos pieskarties žurnālista Ulda Varneviča privātajā blogā publicētajām pārdomām. Līdz ar to - jau uzreiz konkrēti definēju - nekādu personīgas nepatikas izpausmes nebūs, jo jebkurai idejai ir tiesības pastāvēt līdz mirklim, kamēr tās netiek atzītas par kaitīgām vai iznīcību nesošām. Tātad - aicinu polemizēt par "Tautas varas partijas" ideju, kura varbūt arī būs dzīvotspējīga, ja vien netiks sakropļota.

Vai ir vajadzīga jauna partija?
Vispirms ir jāuzdod jautājums - kādēļ ir jādibina jauna politiska partija? Vai Latvijā pašlaik ir vairāki desmiti miljonu iedzīvotāju, lai būtu aptuveni 75 politisko partiju un to apvienību?
 Kā liecina Latvijas Uzņēmumu reģistra politisko partiju un politisko partiju apvienību reģistra dati, Latvijā jau ir pietiekami daudz politisko partiju, lai teiktu, ka latviskajā elektorāta uzmanība būtu sašķelta vismaz 73 politisko partiju virzienā, kamēr krievvalodīgo pilsoņu elektorātam tiek piedāvāti divi politiskie virzieni - mērenā "sociāldemokrātiskā" partija "Saskaņa", kurai ir noslēgts sadarbības līgums ar Krievijas valdošo partiju "Jeģinaja Rosija", kuru vada Krievijas eksprezidents Dmitrijs Medveģevs, un visai radikālā "Latvijas krievu savienība". Tieši šī nesašķeltība nodrošina "Saskaņas" regulāros panākumus. Ja paskatāmies uz 12. Saeimas vēlēšanām - 13 iesniegti saraksti, un no tiem divi ir vērsti uz krievvalodīgo pilsoņu elektorātu. Lai piedod man visi politologi un polittehnologi, bet Saskaņas deputātu kandidātu sarakstu plusu un svītrojumu rezultāti liecina, ka tai (Saskaņai) līdz pārnacionālai sociāldemokrātiskai partijai ar vienlīdz pārstāvētu latviešu un cittautiešu deputātu īpatsvaru ir patālu.  Tātad, ja sekojam Ulda Varnēviča ierosinājumam, reģistrā parādītos vēl 76. ieraksts - "Tautas varas partija". Labi, pieņemsim, ka tas nebūtu nekas slikts. Nākamais jautājums - kas būs tālāk?
Atsaukt nevar atstāt
Pārējās idejas, ko apraksta Uldis Varnevičs, ir apsveicamas un realizējamas, ja vien nebūtu citi faktori, ko idejas autors gan ir pieminējis, bet nav analizējis līdz galam. Tātad - kā ievēlēt tos, kas dara, nevis stundām spēj runāt? Kā novērst deputātu "staigāšanu" no partijas uz partiju? Kā panākt, ka ievēlētie deputāti īsteno gan partijas programmu, gan vēlētājiem dotos solījumus? Pastāvošajā vēlēšanu sistēmā tas nav iespējams. Latvijas Republikas Saeimas deputāts nav atsaucams - vēlētājs nevar atsaukt. Kurioza situācija - darba devējs (vēlētājs) nevar atlaist slikti strādājošu vai pat kaitējošu darbinieku (deputātu). Lai novērstu šo situāciju, ir nepieciešams mainīt Latvijas Republikas Satversmes 14. pantu: "14. Ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesība ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu. Ja tautas nobalsošanā par Saeimas atsaukšanu nobalso vairākums no balsotājiem un vismaz divas trešdaļas no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita, tad Saeima uzskatāma par atsauktu. Tiesību ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu nevar izmantot gadu pēc Saeimas sanākšanas, gadu pirms Saeimas pilnvaru beigām, Valsts Prezidenta pilnvaru pēdējo sešu mēnešu laikā, kā arī agrāk par sešiem mēnešiem pēc iepriekšējās tautas nobalsošanas par Saeimas atsaukšanu. Vēlētāji nevar atsaukt atsevišķus Saeimas locekļus."
Tātad, ir jāparedz iespējas atsaukt konkrētu deputātu, vai arī ir jāiestrādā politisko partiju likumā noteikumi, ka politiskajai partijai vai politisko partiju apvienībai ir jāatsauc savs deputāts, ja tiek izteikta neapmierinātība ar deputāta darbību, un jāaizstāj atsauktais deputāts ar nākamo deputāta kandidātu, kas Saeimas vēlēšanās palicis nākamais aiz svītras. Šī ir problēma, ko idejas autors nav attīstījis un analizējis tālāk. Protams, te vēl savs vērtējums būtu jādod konstitucionālo tiesību ekspertiem.
Politiskās partijas teorētiskā uzbūve
Nākamais diskutējamais aspekts ir minētā politiskās partijas valde. Nav īsti skaidrs, kā domāta Tautas varas partijas valdes ievēlēšana. Kurā mirklī tā tiek vēlēta, kas to vēl, un cik leģitīma būs ievēlētā valde, un kam tā atskaitīsies? Šis jautājumu komplekss paliek neskaidrs. Jau rakstot savu maģistra darbu, saskāros ar politisko partiju uzbūves teorijām. Franču izcelsmes pētnieks M. Djuveržē uzskata, ka katrā partijā ir dažādu kategoriju biedri.
Atkarībā no partiju tipa var izdalīt tiešo un netiešo piederību pie politiskajām partijām. Tiešā piederība pie politiskajām partijām nozīmē, ka partijas biedrs tiešā veidā piedalās politiskās partijas darbībā saskaņā ar politiskās partijas statūtiem un iekšējās kārtības noteikumiem. Savukārt netiešā piederība pie politiskajām partijām ir skaidrojama ar to, ka politiskās partijas netiešais biedrs vispirms ir kādas politiskās grupas, arodbiedrības vai kādas citas līdzīgas organizācijas biedrs, kas sākotnēji piedalās savas primārās organizācijas darbībā, bet šī organizācija sadarbojas ar kādu politisko partiju un līdzdarbojoties cenšas īstenot savas politiskās ambīcijas.
Savukārt politiskā partija ir vertikāla organizācija, nevis vienkāršs politisks partijas bāzes elementu apkopojums – šūniņas, vēlētāju komitejas, sekcijas. Partiju struktūra vairāk vai mazāk ņem vērā valsts iekārtas struktūru un veidojas uz vertikālajām saiknēm starp politiskās partijas organizācijas līmeņiem.
Partijas hierarhija
Partiju hierarhijas augstākajā pakāpē atrodas tās vadības struktūras. Šādu partijas struktūru radīšana ir varas sadalīšana partijas iekšējā vidē. Kā uzskata franču zinātnieks P. Burdjē, šādu struktūru veidošana nav saistīta tikai ar partijas iekšējo vidi, bet arī ar partijas veidotāju nepieciešamību „institucionalizēt politisko kapitālu” un sadalīt ietekmes zonas. Jāatzīmē, ka politiskās partijas vadības struktūru organizēšanas formas īpatnības jūtami ietekmē subjektīvie faktori. Pēc savas būtības vara, ar ko apveltīti partijas vadītāji, ir korporatīva, nevis publiska, un ir saistoša tikai partijas biedriem un organizācijām, kas izveidotas partijas paspārnē.
Franču pētnieks M. Djuveržē savā darbā „Politiskās partijas” raksta: „[Partiju – aut.] biedri ir iekļauti precīzos institucionālajos rāmjos, noteiktā – vairāk vai mazāk sarežģītā – infrastruktūrā; šī globālā kopiena sevī ietver veselu mazo kopienu ansambli, kas saistīts ar koordinācijas mehānismiem. Mūsdienu partijās infrastruktūrai ir liela nozīme: tā nosaka politiskās partijas biedru darbības kopīgos nosacījumus; definē biedru saites citam ar citu; tā nosaka partijas vadītāju atlases principus un to pilnvaru apjomus. Politisko partiju infrastruktūra skaidro, kādēļ vienas partijas ir stipras un gūst panākumus, bet citas – vājas un nepopulāras.”
Sākotnēji politisko partiju uzbūvi M. Djuveržē skaidro vienkārši: „Jebkurā cilvēku grupā pieņemts izšķirt divus elementus: grupas līderus un grupas dalībniekus; tos, kuri vada, un tos, kurus vada.” Tomēr savā darbā franču zinātnieks attīsta politiskās partijas uzbūvi dziļāk. M. Djuveržē partijas struktūras uzbūvi aplūko no cilvēku iesaistīšanās pakāpes politiskās partijas dzīvē un aktivitātēs. Pēc šīs pazīmes cilvēki tiek iedalīti trijās kategorijās: vēlētāji, simpatizanti, aktīvisti.
Loki partijās un ap partijām
Pēc M. Djuveržē domām, visu politiski aktīvo vēlētāju kategorijas, alegoriski izsakoties, veido koncentriskos lokus, no kuriem vislielākais ir tieši vēlētāju loks, bet vismazākais ir aktīvistu loks, kas sevī ietver ne tikai politiskās partijas biedrus, bet sastāv vēl no atsevišķiem aktīvistu veidotiem lokiem, kas savstarpēji cīnās par ietekmi partijā vai cenšas ietekmēt politiskās partijas vadību un tās līderi. Franču zinātnieks šādus lokus dēvē par līdzdalības lokiem. Krievu izcelsmes zinātnieks un politisko partiju pētnieks M. Ostrogorskis uzskata, ka partiju iekšējais loks veidojas saistībā ar to, ka politiskās partijas izpildorgāns – izpildkomiteja – ir par lielu, lai varētu iegūt nesadalītu varu. Ostrogorskis uzskata, ka iekšējo loku veidošana notiek pēc dabiskās atlases principiem izpildu institūcijas vidienē pēc noteikumiem, ko veido „parlamentārā”, „finanšu” un „organizatoriskā” apakškomiteja. M. Djuveržē savukārt partijas iekšējo loku pielīdzina klanam, kas ir izveidojies ap ietekmīgu līderi, kura klienteli monopolizē partijas organizācijā svarīgus amatus un cenšas partijas demokrātisko gaisotni padarīt par oligarhisku.
Šāda cīņa par ietekmi politiskajā partijā aizskar politiskās partijas būtību un tās struktūru demokrātisko raksturu, jo partijas iekšējie loki iekustina, stimulē partijas ārējos lokus. Ja politiskās partijas iekšējie loki pārstāv partijas ārējos lokus – vēlētājus un simpatizantus, tad šāda sistēma ir klasificējama kā demokrātiska. Gadījumā, ja politiskās partijas iekšējie koncentriskie loki nepārstāv ārējos lokus, tad partijas sistēmu var klasificēt kā oligarhisku. R. Mihelss jau pirms M. Djuveržē apgalvoja, ka politiskās partijas iekšējais loks visās valstīs ir salīdzinoši šaurs, pamatojot savu pieņēmumu ar to, ka 1905. gadā Itālijas sociālistu partija, izslēdzot no savām rindām nevēlamos cilvēkus, nebija pārstāvēta pilnībā, no 700 lemtspējīgajiem biedriem lēmuma pieņemšanā piedalījās tikai 100 biedru.
Politiskajās partijās iekšējie loki veidojas ap politiskās partijas līderiem, un, jo vairāk ir līderu, jo lielāks ir iekšējo loku skaits, kas cīnās par varu politiskajā formējumā.
Kā redzam, Ulda Varneviča ideja par to, ka politiskās partijas valdi ievēl pat pirms kongresa, un kongress tikai apstiprina šādas valdes ievēlēšanu, ir tā sauktā mazā loka veidošana, kas savukārt jau pēc idejas nonāk pretrunā ar demokrātiskuma principiem. Līdz ar to - pēc šī brīža izklāsta - Tautas varas partijas struktūra ir utopiska, pat savā ziņā arī nedemokrātiska.
Par ideoloģiskajiem un programmatiskajiem uzstādījumiem
Vispirms ir jāatbild uz jautājumu - ko darīs, ko īstenos, kā intereses aizstāvēs Tautas varas partija? Pašlaik lasot mana oponenta, gribētos jau saukt par domubiedru, blogu, nav atbildēts jautājums  - kāda ideoloģija būs šai partijai. Uz lielkapitāla interesēm vērsta, uz vienkāršā cilvēka interešu aizstāvību vērsta? Latvijas sabiedrība ir ļoti daudzšķautņaina, nevienmērīgi sadalīta gan pēc mantiskā stāvokļa, gan pēc izglītības līmeņa, gan pēc dzīves vietas. Šo sadalījumu varētu turpināt, bet pašlaik neredzu šīs partijas elektorātu, atbalstītājus, simpatizantus. Jā, ir aprakstīts, kā partijai vajadzētu darboties, bet nav izklāstīts, kā interesēs? Turklāt - katrai sabiedrības daļai ir savas, reizēm pat ļoti specifiskas intereses. Un ne vienmēr šīs specifiskās intereses var izrunāt pat vienas lielas ģimenes vidū, kur nu politiskās partijas iekšienē, nemaz nerunājot par Latvijas sabiedrību kopumā.
Rezumējuma vietā
Visa šī raksta jēga bija likt domāt. Domāt par to, vai Latvijā ir vajadzīga vēl viena politiskā partija, kuras ideoloģiskās nostājas vēl nav saprotamas. Šoreiz man jāpārfrāzē Ulda Varneviča man veltītais ieraksts mikroblogošanas vietnē: "Patukšs stāstiņš. Biju gaidījis vairāk!" Jā, biju gaidījis vairāk, informatīvi par to, kādas intereses Tautas varas partija aizstāvēs, ko darīs, jo arguments: "Es uzskatu, ka to izveidos paši cilvēki. Nav uzreiz jāstāsta – mēs esam sociālisti, komunisti, liberāļi utt. Cilvēki sanāks, vienosies par to, ko vēlas panākt un to arī realizēs (..)" neiztur kritiku.
Vispirms - kādas prioritātes, kādi pasākumi, kāda mērķauditorija. Šobrīd analoģiski varētu šo ideju un tās nesēju salīdzināt ar konstruktoru, kas rada kaut kādu mehānismu, kura funkcijas un attiecīgi pieskaņos vajadzīgajiem apstākļiem, tas ir - universālam pielietojumam. Viss jau būtu labi, bet tas viens "bet" paliek. Pašlaik notiek mēģinājums izgudrot divriteni un ne jau otro reizi, bet gan "n"-to. Vai tas ir lietderīgi? Apšaubu, jo pašlaik ir 75 partijas un to apvienības, ar ideoloģiju un arī bez ideoloģijas. Ar lielu atbalstītāju skaitu un arī ar mazu atbalstītāju skaitu. Sašķeltība rada vājumu, lēnu attīstību, un smadzeņu skalošanas nepieciešamību reklāmu paveidā. Jā, žurnālisti un politologi lieto jēdzienu "sīkpartijas", lai noniecinātu jebkuras jaunas un nepazīstamas partijas pastāvēšanas tiesības. Turklāt arī jaunveidojamai Tautas varas partijai būs jāiziet tieši tas pats moku ceļš jebkurās vēlēšanās, ko šogad kā LSDSP biedrs esmu izgājis - jāpievērš masu mediju uzmanība, aktīvi jāstrādā, jāprotestē pret neiekļaušanu "socioloģiskajās" aptaujās, kuru rezultātu lietderīgumu priekšvēlēšanu laikā es apšaubu, jo no šiem "reitingiem" veidojas sabiedriskā doma, un arī sabiedrisko mediju žurnālisti un redaktori, balstoties uz reitingiem, aicina vai neaicina politisko partiju pārstāvjus uz priekšvēlēšanu diskusijām, pārkāpjot vienlīdzīgu tiesību principu. Šajā gadījumā prātā nāk bijušā tieslietu ministra Jāņa Bordāna "Jaunās konservatīvās partijas" atteikšanās piedalīties priekšvēlēšanu diskusijās, jo partija nav iekļauta to partiju sarakstā un diskusiju grupā, kuras ir pārvarējušas 5% barjeru "socioloģiskajos" reitingos.