Pēdējo nedēļu spekulācijas ap kādas ugunīgas frizūras īpašnieces iekļūšanu Saeimā ir radījušas vielu pārdomām. Ja šajās vēlēšanās piedalījās ļoti mazs skaits vēlētāju, tad nākamajās vēlēšanās tas skaits būs vēl mazāks. Vienkārši pāris iemeslu dēļ.
12.Saeimas vēlēšanas izceļas ar to, ka tiek atklāti balsu pirkšanas gadījumi Latgalē, kādas redzami zaļas partijas vadītājas izsvītrošana Kurzemē, un sekojošās spekulācijas par to, ka kādam bijušajam kultūras ministram piedāvāts strādāt Eiropas Komisijas viceprezidenta birojā. Pats bijušais ministrs ir atteicies no šāda darījuma, un tagad seko nākamais - topošais deputāts, kas ir ievēlēts 11.Saeimā, uz pēdējām Saeimas sēdēm nav ieradies, nav redzēts, zaudējis 40% no savas algas. Jāpiebilst, ka tieši šis jaunais politiķis ir izvirzījies Kurzemē no konkrētās partijas saraksta otrajā vietā. Lai tiktu otrajā vietā, ir jāpacenšas īstenot savu individuālo priekšvēlēšanu kampaņu. Individuālā kampaņa nav tas lētākais prieks, tā prasa atpazīstama vārda radīšanu, investīcijas reklāmās avīzēs, interneta portālos un visur citur. Un tas viss tiek darīts, lai pieļautu varbūtību, ka netiks ievēlēts, ka darbs jāmeklē jebkurā gadījumā. Tagad ir zināmi rezultāti. Minētais personāžs ir ievēlēts, un tagad nāk klajā ar paziņojumu, ka atteiksies no mandāta. Atteikšanās nozīmē - pie deputāta mandāta tiek konkrēti zaļas partijas vadītāja, kuru vēlētāji ir noslidinājuši no pirmās vietas uz ceturto. Jā, nav traģiski, nav izteikta neuzticība, bet arī uzticība nav izteikta. Atteikšanās no sava mandāta, savu vēlētāju un atbalstītāju piemānīšana, solījumu neturēšana, balsu pirkšanas skandāli - tas viss laikā, kad pie varas ir tā sauktā tiesiskuma koalīcija, kuru papildinājusi partija, kuras viens sadarbības partneris ir apsūdzēts, bet vēl nenotiesāts, smagos noziegumos.
Iedomājamies sevi vēlētāju lomā. Vai pēc šādiem izgājieniem man ir vērts piedalīties Saeimas vēlēšanās, ja nav teikts, ka manu kandidātu "nepalūgs" uzlikt atlūgumu galdā, vai kāpēc man balsot par brīvu, ja kaimiņam par to samaksāja kaut piečuku? Pašlaik mēs tuvojamies tai bīstamajai atzīmei, kad ticamība demokrātiskajiem procesiem vairs nepastāv un prasās jau pēc autoritāras varas, kad daži cilvēki visu vietā izlemj. Piemērs nav tālu jāmeklē - 1934. gada 15. maija apvērsums, kad Kārlis Ulmanis pārņēma varu savās rokās un tikpat viegli to atdeva 1940. gada 17. jūnijā, vienpersonīgi nāvei un mocībām nolemjot daudzus Latvijas Republikas pilsoņus.
Rezumējuma vietā
Ja pastāv šādu deputātu pārbīdes konkrētu personu ērtībām, tad ir jāpiešķir iespējas vēlētājiem no konkrētā apgabala atsaukt ievēlēto personu. Ja tautas viedoklis nav vērā ņemams, tad politiskajai varai arī nevajadzētu dēvēties par demokrātiski ievēlētu. Pareizāk būtu saukties - par nopirktu varu. Jā, jāpiebilst, ka Dainis Īvāns šādu lietu kārtību dēvē par stabilitāti.