Nav nekāds noslēpums, ka cilvēki vēlas nopelnīt labi, dzīvot labi un justies droši par savu nākotni. Arī ministri nav izņēmums, un ministri Latvijā - ne tik. Tas ir normāli. ir tikai viens bet..

Steiga vai aprēķins

Kā vienmēr "bet..". Bez tā neiztikt, arī šoreiz nekādi. Jebkura alga ir jānopelna. Vieglākā vai ne tik vieglākā, mazatbildīgā vai ļoti atbildīgā darbā. Veicot konkrētus pienākumus. Un no sākuma ir labi padarīts darbs, kam seko labs atalgojums. Tā vismaz ir privātajās struktūrās, ko sauc par uzņēmējdarbību. Kāpēc lai savādāk būtu publiskajās struktūrās, kur jau tāpat atalgojuma līmenis ir augstāks nekā privātajās? 

Protams, visādi var būt, bet ir neatbildēts jautājums - kāpēc ministru algu palielināšana tiek ierosināta pēc 12. Saeimas vēlēšanām, nevis pirms. Kāpēc Lolita Čigāne ar saviem labojumiem nenāca klajā tieši pirms Saeimas vēlēšanām. Uz mikroblogošanas vietnē Twitter uzdoto jautājumu - kur var iepazīties ar deputātes ierosinājumiem, atbildes nebija. Tāda nu mums ir korupcijas apkarotāja "Providus" bijušās vadītājas politiskā kultūra. Neatbildēt uz vēlētāja vai pilsoņa jautājumu. Bet nu labi. Tagad pārceļamies pie atalgojuma jautājuma.

Mazliet no teorijas

Latvijā izpildvara ir veidota pēc Vestminsteras - Vaithola sistēmas - ministrs ir politiska figūra, un nosaka ministrijas darbības politisko virzību, ministrs sabiedrības, politiķu un parlamenta priekšā ir atbildīgs par vadītās ministrijas darbību un tās radītajām sekām. Ministriju praktiski vada valsts sekretārs, kas ministrijā ir augstākais ierēdnis, kurš arī organizē ministrijas klerku darbību. Valsts sekretārs ir tas, kas atbild par ministrijas darbību likuma priekšā. Ministrs - tikai politiski, un Latvijas unikālajā situācijā - no atbildības likuma un vēlētāju priekšā ir pasargāts ar politisko atbildību. Un arī politiskā atbildība ir tāds relatīvs jēdziens.

Ir saprotams, ka ierēdņiem ir jāsaņem atalgojums atbilstoši viņu kompetencei, prasmēm, un deleģētajiem pienākumiem. Ir jāievēro normatīvie akti, ir jāapzina trūkumi un ir jāinformē savs tiešais vadītājs par tiem, lai nepieciešamības gadījumā izpildvaras pārstāvji likumdevēja pārstāvjiem varētu piedāvāt problēmu risinājumu un objektīvu situācijas izklāstu.

Ministram, kas ir politiska persona, ir jāizmanto savi sakari, pārliecināšanas spējas, politiskā partija, politiskās partijas Saeimas deputātu frakcija, lai varētu panākt nepieciešamos grozījumus normatīvajos aktos. Ja sabiedrības intereses tiek ievērotas, ministrijas pārraugāmā joma tiek sakārtota, pilsoņi un iedzīvotāji ar ministra un valdības darbu kopumā ir apmierināti, var teikt, ka ir īstenots publiskās pārvaldes virsuzdevums - sabiedriskā labuma vairošana.

Kas notiek šobrīd?

Lai runātu par atalgojuma palielināšanu, ir jāizvērtē konkrētā ministra individuālais pienesums sabiedriskā labuma vairošanā.

Sāksim ar iekšlietu ministru - noziedzības apkarošana, preventīvais darbs. Šodien parādījusies informācija, ka policijas darba kvalitāte noziegumu izmeklēšanā ir katastrofa. Tad kāds var būt ministra vērtējums šādā gadījumā? Teicams? Labs? Apmierinošs?

Finansu ministrs - valsts finanšu iekasēšanas un lietderīga izmantošanas uzraudzība. Kā paliek ar Liepājas Metalurga lietu? Kur paliek Krājbankas likvidācija, kur ir prasība pēc iespējas dārgāk pārdot banku "Citadele"? Kur paliek nodokļu iekasēšanas sistēmas uzlabošana, kur paliek vēršanās pret ļaunprātīgajiem nodokļu nemaksātājiem? Kur tiek pievērsta uzmanība Valsts ieņēmumu dienesta jaunās ēkas lietderības izvērtēšanai ar 7 miljonu eiro gada izmaksām?

Ekonomikas ministrs - ekonomiskās vides uzlabošana, uzņēmējdarbības veicināšana, jaunu darba vietu radīšana, inovāciju ieviešana. Kāpēc uzņēmēji pamet Latviju, pārreģistrē savus uzņēmumus un autoparkus kaimiņvalstīs? Kāpēc Latviju pamet iedzīvotāji darbaspējīgā vecumā? Kāpēc katru gadu valsti atstāj tāds iedzīvotāju skaits, kas pielīdzināms vidēja izmēra Latvijas pilsētai? Kas tiek darīts, lai mazinātu darbaspēka nodokļu slogs? Kā tiek sakārtota uzņēmējdarbības vide, kā tiek samazināts birokrātiskais slogs?

Labklājības ministrs - rūpēties par mazāk aizsargātāko un nespējīgāko iespējām uzlabot dzīves kvalitāti, saņemt nopelnītās pensijas, atrast iespēju pārkvalificēties bezdarba gadījumā, rūpēties par to, lai Latvijā norisinātos normāla iedzīvotāju ataudze. Pensionāri tiek apvainoti, ka viņi ir strādājuši citai valstij, piemirstot, ka tieši viņi ir radījuši šodienas Latvijas ceļu infrastruktūru, dzīvojamo fondu un citas daudzas vērtības, kas šobrīd jau tiek izpārdotas vai ieķīlātas ārzemniekiem. Bezdarbniekiem - kursi, vēlams angļu vai vācu valodas, lai varētu doties peļņā uz Lielbritāniju vai Vāciju. Neizdevīgāki  bērna kopšanas pabalsti jaunajām māmiņām.

Zemkopības ministrs - virsuzdevums ir veicināt lauksaimniecības jomas sakārtošanu. Kā reiz iestājās Ukrainas krīzes radītā Krievijas atbildes sankciju situācija, kad Krievija slēgusi savu pārtikas produktu tirgu Eiropas Savienības valstīm. Ko lai dara Latvijas piensaimnieki, kuru produkciju pat zemē liet nevar, un nevar govij aizliegt dot pienu kā ūdens krānu aizgriežot. Kur ir kompensācijas zemniekiem, kādi ir proaktīvās reaģēšanas mehānismi?

Veselības ministrs - sakārtot medicīniskās palīdzības sniegšanas sistēmu, mediķu atalgojumu un citus jautājumus. Kā tas nākas, ka netālu no slimnīcas ieejas var atrast miruša pacienta līķi? Kad reāli tiks izvērtēta katra mediķa atbildība, kvalifikācija un atbilstība amatam?

Šādi varētu turpināt par katru ministriju. Un katrā atradīsies pa nesakārtotai jomai. 

Noslēgumam

Par kādu kvalitāti runāsim, ja darbs nav izdarīts? Par ko maksāt algu, ja mums ir Zolitūde ar 54 upuriem, neskaitāmajiem nobrauktiem gājējiem un cietušajiem autovadītājiem, ja ir brūkoši ceļi, slēgtas dzelzceļa līnijas, nesamērīgs nodokļu slogs darbaspēkam un pilnīga brīvība finanšu operācijās un nekustamo īpašumu spekulācijās? Par ko maksāt? Neredzu vajadzību vispār maksāt. Ierosinātu pat regresīvi samazināt ministra algu, ja netiek sakārtota viņam uzticētā izpildvaras joma.