Katram pilsonim, iedzīvotājam ir savas tiesības, pienākumi un atbildība.
Atbildība - jāatbild par katru savu rīcību, un ja rīcība, rīcība un tās rezultāti ir nelikumīgi, tad iestājas likuma kārtībā noteikta atbildība - administratīvā atbildība vai kriminālā atbildība. Ir arī civiltiesiskā atbildība. Visas šīs atbildības ir definētas atbilstošajos likumos.
Šonedēļ parādās spraigas diskusijas par kādu citu atbildību. Par politisko atbildību.
Kā raksta Vienības biedrs Krišjānis Liepiņš, politiskā atbildība ir "politiskās ētikas kategorija, kas nosaka, ka politiķim ir jāuzņemas atbildība par to, lai viņa darbs atbilstu politikas pamatfunkcijai un īstenotu sabiedrības intereses, nevis būtu tām pretrunā. Politiskās atbildības uzņemšanās noteikti nav atkāpšanās no amata kļūdaina lēmuma dēļ, bet gan kļūdas seku novēršana. Politiķim ir jāuzņemas atbildība par savu darbu tāpat kā jebkuram cilvēkam." Jāsaka, ka citētais Vienotības biedrs nav oriģināls savos uzskatos, jo vienkārši atsaucas uz grāmatu "Ievads politikā, Rīga: Zvaigzne ABC, 1998, 389 lpp., ISBN 9984-004-987-6".
Savukārt interneta vietne www.kandidātiuzdelnas.lv par politisko atbildību raksta šādi: "Politiskā atbildība ir spēja uzņemties atbildību par savas rīcības sekām. Latvijā ir virkne instrumentu, kā pieprasīt atbildīgumu no politiķiem: Vēlēšanas. Katrs, kurš aiziet uz vēlēšanām, var rediģēt sarakstu, ietekmēt iekšējo saraksta hierarhiju. Vēlēšanās pilsoņiem ir dotas iespējas izvērtēt politiķu darbus un vārdus līdz šim, pieņemt pārdomātu lēmumu.(..)"
Līdz ar to - vēlēšanu rezultātā mainītie vēlēšanu biļeteni ir uzskatāmi par ievēlēto 11. Saeimas deputātu un 12. Saeimas deputātu kandidātu politiskās atbildības izvērtēšana. Vēlētāji, kas savos biļetenos ir svītrojuši sev nepieņemamos vai plusojuši sev pieņemamos deputātu kandidātus, ir izmantojuši savas tiesības paust viedokli par to, kurus kandidātus viņi vēlas redzēt Saeimā, bet kurus - nē.
Kādai deputāta kandidātei no Kurzemes vēlēšanu apgabala sanācis no pirmās vietas nokrist uz ceturto vietu, un tas nozīmē, ka viņa Jēkaba ielas 11 namu Rīgā pamet, jo ar savu uzvedību, attieksmi vai ko citu nav iepatikusies saviem vēlētājiem. Vēlētāji, kas balsojuši par viņas pārstāvēto sarakstu, uzskata, ka saraksts un tā piedāvātā politiska programma pēc būtības nav slikti, bet šī persona ir zaudējusi vēlētāju uzticību un tai vairs nav nekādu tiesību atrasties Saeimā, likumdevējā.
Viss būtu vienkārši un saprotami, ja nesāktos citas diskusijas. Izrādās - vēlētāju attieksme nav ņemama vērā, un konkrētajai personai ir jāatrod kāda silta vietiņa izpildvarā. Ir izskanējušas bijušās valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas atziņas, ka nav neviena likuma, kas formāli neļautu Solvitai Āboltiņai ieņemt ministra amatu pēc tam, kad vēlēšanās viņa nav guvusi vēlētāju atbalstu.
Jā, likumi formāli neaizliedz uzticību zaudējušajiem politiķiem ieņemt ministru amatus vai siltus krēslus valsts pārvaldē. Neaizliedz. Toties vēlētāju attieksme vienkārši tiek ignorēta. Tas nekas, ka vēlētājs atteicies pilnvarot kādu personu pārstāvēt vēlētāju intereses.
Protams, var minēt, kas būs un vai Solvita Āboltiņa pieņems ministra amatu, uzspļaujot vēlētāja viedoklim. Šis gadījums var kalpot par lielisku indikatoru pašas Solvitas Āboltiņas izpratnei par politisko atbildību. Ja viņa kļūs par ministri, tad viņas cēlās frāzes par politisko atbildību būs tikai liekulība. Ja nepieņems, varēsim runāt par politisko kultūru Latvijā, un saukt Solvitu Āboltiņu par tiesiskuma etalonu. Laiks rādīs, kā būs.