Ir pagājušas 13. Saeimas vēlēšanas. Rezultāti - tādi kādi nu ir. Dažiem - šokējoši, dažiem gaidīti. Kas tad īsti notika priekšvēlēšanu laikā, un, kāpēc rezultāti ir tādi, kādi ir?
Vispār jau tas, kas noticis, nav nekāds pārsteigums. Ja ņem vērā, ka gandrīz katrs otrais balsstiesīgais palicis mājās vēlēšanu dienā. Viss noticis tā, kā tam bija jānotiek. Citējot klasiķus - apakšas vairs nevarēja, augšas vēl negribēja.
Šī brīža koalīcija, kas nu jau ir dabūjusi vēlētāja apavu nospiedumu uz savas pēcpuses, nemainīgi darbojusies trīs valdības - Laimdotas Straujumas pirmajā, Laimdotas Straujumas otrajā un Māra Kučinska valdībās, sākot no 2014. gada 22. janvāra līdz par šai dienai. Tātad - 1722 dienas. Jā, ir mainījušās dažas politiskās personas, koalīcijas vecākais un jaunākais brālis, bet pati koalīcija palika nemainīga.
Šo koalīciju divos vārdos varēja raksturot - iedomība un vienaldzība. Turklāt arī neveiksmīgās, kaut labi domātās reformas nepalīdzēja šai koalīcijai priekšvēlēšanu laikā. Principā valdošā koalīcija kategoriski noraidīja visus savas opozīcijas konstruktīvos un racionālos priekšlikumus.
Nevar piemirst, ka šī koalīcija ilgu laiku mocīja gan uzņēmējus, gan ārstus, policistus, skolotājus, glābējus, gan arī vienkāršos frizierus un automehāniķus. Tikai paši banku "Citadele" ārvalstu investoriem atdeva par baltu velti. Bet nu labi. Īsi rezumējot - koalīcija darīja visu pa savam, nedzirdot un neredzot arī citus ceļus problēmu risināšanai. Tāds bija starta laukums pirms vēlēšanām.
Vēlēšanām pieteicās 16 saraksti. Neesmu es māņticīgs, bet ar 16 numuru startēja šī brīža koalīcijas vecākais brālis - ZZS. Rezultāti runā paši par sevi.
1. ZZS (Zagām, zagsim, sūkājiet..*)
Iesākšu ar ZZS, kas ir šī brīža koalīcijas līderi. ZZS kampaņa balstījās uz "Labo darbu čempionu" principa. Diemžēl visai neveiksmīga kampaņa, jo vēlētāju acīs diez vai "Labo darbu" sarakstā ir Latvijas ceļi, kas šopavasar bija ļoti krimināli, nodokļu reforma, kuras rezultātā jebkurš darbinieks var nejauši palikt valstij parādā, nestrādājošā e-veselība, kas klibo uz abām kājām un mēģina pārvietoties arī ar salauzto roku palīdzību, onkoloģisko pacientu "melni-zaļais" koridors, obligātās veselības apdrošināšanas sistēmas ieviešana, aiz borta atstājot mikrouzņēmuma nodokļa maksātājus. Šie ir tikai daži piemēri. Kampaņa balstījās uz tradicionālajiem medijiem, TV, radio, laikraksti, žurnāli. Salīdzinoši maza aktivitāte bija elektroniskajā vidē, un visai nemanāma - sociālajos tīklos. Iespējams, vēlētājs ZZS nespēja piedot Aijas Barčas ilgstošo nespēju iedziļināties jautājumos, un arī Andra Siliņa pārstāvētie pensionāri nespēja nodrošināt pietiekamu vēlētāju aktivitāti. Arī bankas AB.LV darbības pārtraukšana un finanšu pakalpojumu sniegšanas tirgus sakropļošana, kā arī nepārdomātā cīņa ar "čaulas kompānijām", ir radījusi visai nepārliecinošu priekšstatu par valdības spēju aizstāvēt savas valsts uzņēmumus un bankas, ja salīdzina to pašu AB.LV gadījumu Luksemburgas Lielhercogistē, kur tiesa noraidīja Luksemburgas finanšu sektora uzrauga prasību slēgt un likvidēt AB.LV Luksemburgas filiāli, balstoties uz to pašu FinCEN ziņojumu.
2. J(aunā) (Vi)enotība
Kādreizējais šīs pašas koalīcijas līderis, kas savu iekšpartejisko ķīviņu rezultātā sadalījās pa atomiem, šajās vēlēšanās saņēma tikai 8 mandātus (provizoriski). Arī šī kampaņa bija salīdzinoši vāja, un klusa. Iespējams, partijai pietrūka finansējuma, vai arī spēcīgu līderu. Šī brīža partijas vadītājs Arvils Ašerādens nebūt nebija tas piemērotākais kandidāts partijas vadītāja amatam, vienlaikus sēžot Ekonomikas ministra amatā, pār kuru gāzās OIK skandāla lielākais troksnis. Savulaik lielā un ietekmīgā Vienotības frakcija bija tik ļoti sašķelta, ka vēlētājam neradās priekšstats par partijas nopietnību vēlētāju priekšā. To sekmēja arī dažu politisko "staiguļu" vazāšanās turp un atpakaļ, piemēram, Aleksejs Loskutovs un citi.. Arī reģionālo nodaļu šķelšanās nenāca partijai par labu. Kā būtisks ieguvums ir latviešu valodas kā vienīgās mācību valodas statusa nostiprināšana, bet lielākais trūkums - "Melnā Kārļa" nepārdomātā skolu tīklu optimizācija, nespēja sakārtot skolotāju atalgojumu sistēmu, internātskolu slēgšana, bērnunamu slēgšana. Arī labklājības sfērā partijas deleģētais ministrs Jānis Reirs nav spējis nodrošināt labu partijas tēlu. Rebrendings "Jaunā vienotība" nesasniedza savu mērķi, jo radās iespaids par tiem pašiem vēžiem, tikai citā kulītē. Arī izvirzītais ministru prezidenta amata kandidāts Krišjānis Kariņš, saukts arī Knariņš, nespēja pārliecināt par to, ka "Jenotībai" ir konkrēts plāns, kā īstenot solīto, it īpaši, ja salīdzina runāto ar reāli izdarīto. Arī pamatā priekšvēlēšanu kampaņa balstījās uz tradicionālajiem medijiem - TV, radio un laikraksti. Sociālajos tīklos īpaša kampaņa nebija vērojama.
3. N(espējas) A(dministrācija)
Šai partiju apvienībai vienmēr ir bijis ļoti stabils vēlētāju loks, jo vienmēr tika uzsvērta Latviešu tautas smagā situācija, valodas apdraudējums, Krievijas briesmas. Arī šajā kampaņā tas tika atkārtots, tomēr gaidītais rezultāts neīstenojās. Pirmā un būtiskākā lieta ir tieslietu jomas "nesakārtotība". Par to liecina arī tāds gadījums, kā Aizsaules (piekritīsiet, ka visai zīmīgs ielas nosaukums) ielas notikums, kad tika nogalināts maksātnespējas administrators. Vai pamatoti, vai nepamatoti, ar to lai tiek klajā policija. Arī zvērinātu tiesu izpildītāju nekontrolētā patvaļa un slēptās shēmas neradīja uzticēšanos šim politiskajam spēkam. Īpaši tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs skandalozu slavu bija ieguvis ar savu ekstraordināro uzvedību - skapja pārvešana ar ministrijas transportlīdzekli, savu oponentu bloķēšanu sociālajos tīklos, pavīdējušo ziņu par Dz. Rasnača iestāšanos Latvijas PSR Komunistiskajā partijā Atmodas laikā, par savas biroja vadītājas meitai izkārtotu īpaši sulīgu maksātnespējas procesu, ar īpašu nodarbi ministru kabineta sēdes laikā - papīra bumbiņu dzenāšanu. Arī šogad degušās riepas, ķīmiskie atkritumi gan Jūrmalā, gan Olainē, gan neatrisinātais gudrona dīķu jautājums nenāca par labu Nacionālās apvienības tēlam. Arī kultūras ministres Daces Melbārdes vadītās ministrijas iešana pret pašas partijas nostatītajiem nacionālas valsts interesēm vēlētājiem, iespējams, parādīja, ka šīs apvienības politiķi vadās pēc principa "Klausies manos vārdos, neskaties manos darbos". Iespējams, daudzi minētie un tik pat, ja ne vairāk neminētie "labie" darbi ir radījuši priekšstatu par šo partiju, ka tā nespēja, nespēj un diez vai spēs īstenot Latviskas Latvijas ideju.
Šim politiskajam spēkam ir salīdzinoši labi organizēta kampaņa sociālajos tīklos, ar daudzām sociālo tīklu lapām, kurās tiek runāts par nacionālajām idejām, nepieciešamību veidot un sargāt nacionālu valsti, kā arī žurnālisti ir atklājuši informāciju par tā sauktajām "troļļu fermām", ko Jānis Iesalnieks savulaik žurnālistiem nenoliedza. Vēlētājs saukli "Krievi nāk!" saklausīja savādāk - "Klausies manos vārdos, neskaties manos darbos!", un attiecīgi novērtēja. Bez tā visa, jebkurus pārmetumus šī politiskā spēka politiķi noraidīja ar attieksmi, ko var raksturot vienā īsā teikumā: "Mēs gribējām, bet mums neļāva...".
4. Saskaņas kadru atsvaidzināšana
Mūžīgais bieds un mūžīgajai opozīcijai nolemtā, it kā sociāldemokrātiskā partija "Saskaņa", šo vēlēšanu kampaņu veidoja ļoti pārdomāti. Pamatā bija pārdomāta darbība 12. Saeimas opozīcijā. Ar racionāliem priekšlikumiem, ar racionālu balsojumu par vēlētāja vajadzībām. Turklāt priekšvēlēšanu kampaņa Saskaņai sākās uzreiz pēc vēlēšanām, un visticamāk, tā būs arī pēc 13. Saeimas vēlēšanām. Tika ļoti rūpīgi papildināti vēlēšanu saraksti ar savulaik visai populāriem politiķiem un ministriem. Piemēram, Vjačeslavs Dombrovskis, Anrijs Matīss. Tieši Saskaņa ar Ivaru Zariņu jau n-tos gadus ir cilājusi OIK afēras tēmu, ko tikai pirms vēlēšanām pārķēruši citi politiskie konkurenti. Protams, šo partiju, un tās līderus arī skāra daždažādi skandāli, bet tie Saskaņas reputācijai tie nekaitēja. Īpaši izcēlās Jānis Urbanovičs ar dārgām automašīnām, ātruma pārsniegšanu. Arī Nila Ušakova skandāli Rīgā ar nanoūdeni un citām lietām nav samazinājuši viņa popularitāti, ko viņš, no kampaņas viedokļa vispareizāk, mēģināja piešķirt saviem Saskaņas kolēģiem, kas pretendēja uz Saeimas deputāta amatu, vizinoties uz katra Rīgas Satiksmes autobusa pakaļas. Saskaņai ir savi mediju rupori gan TV, gan radio, īpaši arī jāpiezīmē interneta ziņu portāli, kuros Saskaņa visu laiku ir parādīta kā salīdzinoši liberāla un konstruktīva partija, kas aizstāv sociāldemokrātiskās idejas un vienlaikus krievvalodīgo intereses. Tāpat arī politiskajā reklāmā tika izmantota šī gadsimta sākuma kulta reklāma, kurā tika salīdzināta kompānijas Apple un PC produkti. Kā labais tēls tika pasniegts elegantais, sportiskais, simpātiskais Saskaņas tēls. Arī sociālajos tīklos notika veiksmīga reklāmas kampaņa, tiesa, Saskaņa iedzīvojās skandālā ar kādas sociālā tīkla FB grupas pārsaukšanu par Saskaņas atbalsta grupu, kas lietotāju sūdzību rezultātā tika dzēsta. Jāpiebilst, ka vienam pašam Nilam Ušakovam ir krietni liels sekotāju pulciņš sociālajos tīklos, kam līdzvērtīgu pat īsti nav. Ļoti mērķtiecīga darbība.
5. Latvijas reģionu apvienība
Šoreiz, lai arī cik pārdomāta būtu bijusi politisko diskusiju kvalitāte un, lai arī cik rūpīgus argumentus vai risinājumus piedāvātu 12. Saeimas opozicionāri, Edvards Smiltēns nevarēja izvilkt visu kampaņu viens. Jā, bija arī katrā vēlēšanu apgabalā pa līderim, tomēr vairākās vietās LRA bija un palika nemanāma. Līdzi, protams, nāca arī Daiņa Liepiņa skandalozā slava, kas gan palīdzēja, gan traucēja. Paši LRA politiķi ir atklājuši, ka visa kopējā kampaņa sarakstam bijusi līdzvērtīga ZZS deputāta individuālās kampaņas izdevumiem. Neņemos apgalvot, bet tomēr jāsaka, ka bija nepieciešama rūpīga sarakstu līderu un personību izvērtēšana. Vai visiem bija pieņemama PR speciālistes, kas amatu apvienojumā ir arī juriste, likšana pirmajā vietā? Grūti teikt. Jāpiebilst, ka LRA kampaņa vispār īsti nebija manāma, ja neskaita dažus live sociālajos tīklos un ministru prezidenta amata kandidātu diskusijas sabiedriskajos medijos. Arī labdarības pasākumu organizatora Edija Pipara klātbūtne sarakstā nedeva vēlamo rezultātu, kaut arī viņš darbojas ar labdarību un viņa grupā ir vairāki tūkstošu sekotāju.
6. No sirds Latvijai
Šī partija neizskatījās viendienīte, paredzēta vienam Saeimas sasaukuma, bet fakts ir tāds, ka Ingunas Sudrabas partija jau ir uz izjukšanas robežas. Ar lielu nepacietību gaidītais Sudrabas partijas dibināšanas pasākums iesākās jau neierasti - ar ģībienu. Neveiksmīga menedžmenta vai nesaprotamu finansētāju dēļ Sudrabas partija zaudēja sabiedrības interesi visai drīz. Drīz pēc ievēlēšanas Saeimā parādījās informācija par "Sudrabas lidojumu uz Maskavu", kuru viņa pati gan noliedza, tad vēl neizprotamās piruetes "Oligarhu lietas" Parlamentārās izmeklēšanas komisijas laikā. Pirmās pazīmes, ka "No sirds Latvijai" sāk brukt, parādījās vienlaikus ar frakcijas deputātu staigāšanu pie citiem politiskajiem spēkiem. Iztrūkstot spēcīgiem līderiem, esot bez vēlētāju uzrunājoša programmatiskā materiāla, Inguna Sudraba viena vairs nevarēja izvilkt 13. Saeimas kampaņu, neskatoties uz visai oriģināliem priekšvēlēšanu plakātiem.
7. K(ā) P(iečakarēt) V(alsti)*
Šis politiskās partijas projekts (nu nelokās mēle saukt to par politisko partiju) ir visai unikāls gadījums Latvijā. Sākās no viena deputāta, tā paša, kas vēl aizbēga no LRA, jo necieta saostīšanos ar Vienotību, un izauga par visai "ietekmīgu" politisku grupējumu 13. Saeimā. Ja būtu šis spēks/projekts jāklasificē, klasificētu to kā anarhistus vai sociālrevolucionārus. Šī projekta līderu - Alda Gobzema, Artusa Kaimiņa un Lindas Liepiņas uzvedību priekšvēlēšanu kampaņā vērtētu kā skaļu, agresīvu un nekaunīgu. Kampaņā tika izmantota klasiskā manipulācijas shēma - mēs labie, viņi - sliktie. Šī metode tika izmantota visās publiskajās diskusijās sabiedriskajos medijos, radot priekšstatu, ka šī projekta līderi neprot vai negrib diskutēt. Izmantotā problēmas vienkāršošanas metode lieliski nostrādāja uz cilvēkiem ar alternatīvo domāšanas metodi. Visu mediju žurnālistus "kotletes un aļķīša" partijas līderi apsūdzēja partijas nomelnošanas kampaņā, no šiem meliem necieta tikai viens specializēts medijs, kas laiku pa laikam publicēja partijai labvēlīgus komentārus. Citādi sabiedrisko mediju rīkotajās diskusijās tika skaļi bļauts, melots, blefots, apsūdzēts. Visu samazgu spaini sejā saņēma visi konkurējošie politiskie spēki, ieskaitot tos, ar kuriem šobrīd notiek sarunas par iespējamo valdības veidošanu. Šī politiskā spēka deleģētais ministri prezidenta amata kandidāts visai agresīvi nodarbojās ar šī brīža valdības rīcības kritizēšanu, ka pat aizrāvās tik tālu nodemonstrējot savu "kompetenci" Ministru kabineta darbības principos. Kritizējot MK 13. noteikumu pielikumu par kazu vērtēšanas eksterjera kritērijiem, Aldis Gobzems paņirgājās par Ministru kabineta funkcijām, jautājot, vai tad ministru kabinetam jānodarbojas ar tādiem niekiem. Šādi apzināti tiek diskreditēts ministru kabinets pēc būtības, kura funkcijas izdot noteikumus ir reglamentēta Satversmē. Pazobojās publiski, saviem sekotājiem un potenciālajiem balsotājiem nepaskaidrojot ne uz kāda likuma pamata, ne ES normatīvajiem aktiem ir izdoti šādi Ministru kabineta noteikumi. Ļoti agresīva kampaņa tika izvērsta tieši sociālajos tīklos, cenšoties panākt live video publicēšanu bezmaz visās iespējamās sociālo tīklu interešu grupās, pat Zolitūdes traģēdijas piemiņas grupu pārvēršot ar KPV.LV reklāmas laukumu, par to, protams, līdzīgā gadījumā skaļi bļāvušie Saskaņas pretinieki sacēla protestu vētru medijos un panāca grupas likvidāciju, neko īpašu neteica. Šādās grupās ļoti rūpīgi tika cenzēti alternatīvi viedokļi, vai pat dzēsti no komentāru sadaļām, kā arī nevēlami viedokļi tika dzēsti arī no paša ministru prezidenta kandidāta ierakstiem. Šādi tika radīts priekšstats, ka KPV.LV bauda nedalītu atbalstu, un viņu rīcībā nav nekādu trūkumu. Kā arī visu laiku tika kultivēts emocionālais fons, kas bija vērsts pret šī brīža koalīciju, kas, protams, dažos gadījumos bija pat ļoti pamatots. Kā būtisks trumpis tika izmantota nepieciešamība izmest no valdības "vecos komunistus". Kampaņa bija vērsta uz to, lai cilvēks savu lēmumu balsot pieņemtu nevis racionāli, bet gan emocionāli.
8. Jaunā Ko(munistiskā)*nservatīvā partija
Šī politiskā partija ir liekama par paraugu, kā veiksmīga iekšpartejiskā menedžmenta rezultātā no sīkpartijas 2014. gada vēlēšanās tā 2018. gadā ir kļuvusi par lielāku partiju nekā šī brīža sīkpartija ZZS, kas vēl vada nu jau veco valdību. Šī partija - jaunā un konservatīvā - sākotnēji mēģināja iekļauties Nacionālās Apvienības nišā, ar nacionālas Latvijas ideju, bet no šī virziena gan Bordāns, gan viņa satelīti atteicās, izvēloties 2017. gada populāro kampaņu Rīgā - cīņa pret korupciju. Ļoti veiksmīgi tam atbilda gan blondā Juta Strīķe, gan operatīvais Juris Jurašs. Arī šī kampaņa tika pārsvarā īstenota caur sociālajiem tīkliem, kā arī veicot "brīvdabas akciju" gar lielceļiem ar plakātiem. Līdzīgi KPV.LV un visām citām partijām, kas ļoti aktīvi darbojās sociālajos tīklos, partijai neglaimojošie viedokļi tika dzēsti un atbilstošie komentētāji vai ziņkārīgie tika bloķēti. Arī publiskajās debatēs radās viedoklis, ka partijas līderi īsti nezina, kā īstenot pašu sacerētos populistiskos brīnumus par naudas atdošanu cilvēkiem.
9. Kopsavilkumam un secinājumiem
Protams, šajā ierakstā nav atspoguļotas visu partiju un apvienību kampaņas. Iemesls tam ir - kampaņas nav bijušas pamanāmas nedz klasiskajos medijos - TV, radio, prese, nedz arī īpaša kampaņa tika organizēta sociālajos medijos. Vai tāpēc šo partiju piedāvājums būtu mazāksvarīgs, nevērtīgāks? Noteikti nē.
Šis priekšvēlēšanu laiks parādīja to, ka nekad nedrīkst iegrimt pašapmierinātībā, un domāt, ka vēlētājs, kas nobalsoja par partiju pirms četriem gadiem, atkal nobalsos par. Arī vecās metodes, vecie argumenti nenostrādāja. Koalīcijas partijas ir krietni nokaitinājušas savus vēlētājus ar retoriku, ar saviem argumentiem, ar savu uzpūtību un Krievijas Federāciju kā visu nelaimju cēloni. Kaut arī šajā priekšvēlēšanu laikā izskanēja ne viens vien racionāls priekšlikums, kas būtu izdiskutēšanas vērts, tomēr vēlētājs priekšroku deva revolucionāriem un korupcijas apkarotājiem, ar populistiskiem un reāli nepiepildāmiem solījumiem. Šo vēlēšanu "uzvarētāji" ir izmantojuši sabiedrības zemiskākās emocijas - naidu, neapmierinātību, skaudību, un vēlētāji, kas vadījās no emocijām, to atbalstīja. Laiks rādīs, cik kvalitatīva būs jaunā velna duča - 13. Saeima.
* Interneta asprāšu saukļi!